Zvīņspārņu jeb tauriņu kārta (Ordo: Lepidoptera)

Kukaiņu klases kārta. Pieder gan vieni no viskrāšņākajiem kukaiņiem pasaulē, gan izskatā necilas sugas. Pēc spārnu plētuma 0,2-30 cm lielas sugas; Latvijā 0,3-13 cm. Pie mums lielākie ir kartupeļu sfings, arī daži citi sfingi un čemurziežu dižtauriņš; sīkākie – pundurkožu dzimtas sugas. Parasti krāšņāki ir dienas tauriņi, lai gan arī dažu krēslā un tumsā lidojošo tauriņu spārnu zīmējums ir pietiekami košs.

Galva mazkustīga, brīva, ieapaļa apveida, raksturīgas labi attīstītas fasetacis. Taustekļi dažādi: diegveida, sarveida, ķemmes vai spalvas veida, mēdz būt arī zāģzobaini vai citāda veida taustekļi. Apakšžokļi pārveidoti saritinātā sūcējsnuķī, ar ko uzsūc nektāru, ūdeni vai augu sulas. Dažu sugu pieaugušie indivīdi barību neuzņem; tiem parasti sūcējsnuķis ir reducēts. Primitīvākajiem un senākajiem tauriņiem saglabājušies žokļi, kas pielāgoti grauzt ziedputekšņus (Latvijā – mazpazīstamajā grauzējkožu jeb sīkspārnīšu dzimtā).

Pieaugušajiem indivīdiem ir 3 pāri kāju (visi krūšu rajonā) un 2 pāri spārnu – parasti priekšspārni ir lielāki un krāsaināki. Tāpat mēdz atšķirties spārnu zīmējums un krāsojums no virspuses un apakšpuses. Spārni klāti ar zvīņām vai matiņiem. Tām sugām, kurām spārni ir gandrīz kaili, tie ir stiklaini, caurspīdīgi. Vēders 10-posmu. Spārnu dzīslojums ir diezgan sarežģīts; dažādajām dzīslām un laukumiem, ko tās savstarpēji veido, ir liela nozīme sistemātikā. Raksturīga attīstība ar pilnīgo pārvēršanos: ola-kāpurs-kūniņa-pieaudzis indivīds.

Kāpuri tārpveidīgi, parasti ar 8 kāju pāriem (bet to skaits dažās dzimtās var būt arī atšķirīgs), ar 3 krūšu un 10 vēdera posmiem. Dažām sugām kāpuri krāšņi, apmatoti; suga viegli noteicama arī kāpura stadijā. Visbiežāk kāpuri pārtiek no augu barības, graužot dažādas to daļas, retāk tās ir sēnes (piemēram, piepes) vai dzīvnieku izcelsmes barība (piemēram: āda, vilna, vasks). Kāpura stadija dažām sugām ilgst 2-3 gadus, parasti jūtami mazāk. Latvijas klimatiskajos apstākļos dažās dzimtās nereti mēdz būt divas izlidojošo tauriņu paaudzes salīdzinoši īsajā labvēlīgajā (pavasaris-rudens) sezonā. Kāpuri dzīvo gan brīvi, gan veido tīklojumu, gan atklāti, gan slēpti.

Tauriņu dzīves ilgums pieaugušā stadijā ilgst no dažām stundām līdz dažiem mēnešiem. Daudzus tumsā lidojošos tauriņus (kuru faunā ir daudz) slēptā dzīves veida dēļ var novērot tikai pievilinot ar ēsmu vai gaismojot. Tāpat grūti pētāmi un noteicami daudzie sīkie, “kodes izskata” tauriņi.

Daudzas sugas ir ļoti atkarīgas no konkrētām augu sugām; vairāku retu, reliktu tauriņu izplatība Latvijā tādēļ ir sevišķi lokāla. Tā ir ciešā piesaistē noteiktiem biotopiem (piemēram, sūnu purvos tundras klimata reliktiem vai sausās kontinentālās kāpās un osu grēdās dienvidnieciskām reliktām sugām), kur sastopami kāpuru attīstībai nepieciešamie augi un valda piemērots mikroklimats. Dažas tauriņu sugas pie mums parādās tikai epizodiski, ielidojot no blakus teritorijām vai veicot migrācijas īpaši labvēlīgos gados pie lielas populāciju savairošanās to pamatizplatības apvidos. Līdzīgi kā augu valsts, arī Latvijas tauriņu fauna kopumā ir jūtami dienvidnieciskāka, nekā tas varētu šķist pēc teritorijas ģeogrāfiskā novietojuma.

Tauriņiem (gan dienas, gan nakts) ir liela nozīme augu apputeksnēšanā. Ir arī kaitīgas sugas, kas kāpura stadijā nopietni bojā kultūraugus un mežaudzes, nereti, masveidā savairojoties, pilnībā iznīcinot ražu.

Pasaulē vislielākā (bieži arī – krāšņāko sugu) daudzveidība ir mežainos tropu-subtropu apgabalos. Kopumā pašlaik nodala līdz 180'000 sugu 126-142 dzimtās. Iedalījums dzimtās dažādu autoru un klasifikācijas sistēmu izpratnē atšķiras, tāpat arī nebūt ne visas tauriņu sugas ir atklātas un aprakstītas.

Šajā enciklopēdijā pieņemts dalījums 68 dzimtās (atkarībā no pieejas Latvijas tauriņus var iedalīt 66-70 dzimtās). Latvijā zināmas ap 2560 tauriņu sugas. Sugu enciklopēdijā “Latvijas daba” sniegtais tauriņu iedalījums ir pielāgots pēc Ziemeļvalstu un Baltijas valstu tauriņu kataloga, kas publicēts Norwegian J. Entomol., 2017 (suppl. 3): 1-236. Vienīgais izņēmums ir lācīšu, mūķeņu un daļas pūcīšu saglabāšana līdzšinējās savrupajās dzimtās, tos neapvienojot jaunā dzimtā Erebidae. Tāpat divas retas “dejotājkožu” sugas saglabātas kožu dzimtā, bet alkšņu raibkājkode - plakankožu dzimtā.

Taksonomiskā pieeja, aprakstot Latvijas tauriņus, pat plašākai publikai pieejamajā literatūrā, pēdējā laikā ir bijusi visai dažāda. Ievērojot vietnes lietotāju intereses, dzimtu aprakstos ir saglabātas norādes par šīs dzimtas vai konkrētu sugu (ģinšu) iedalījuma īpatnībām agrākajos izdevumos, atšķirīgiem kādreiz dotajiem nosaukumu latviskojumiem, tādējādi veicinot informācijas pārmantojamību un savietojamību ar Latvijā agrāk izdoto literatūru, kurā tostarp atrodamas ziņas par tauriņiem. Tāpat, lai nesarežģītu sistemātiku, šeit – ārpus kārtas un dzimtas iedalījuma – nav lietotas tādas taksonomiskās (papild)kategorijas, kā tribas, virsdzimtas vai apakšdzimtas.

Sugu ilustrācijas pieeja dzimtās ir divējāda. Tajās dzimtās, kuras ilustrētas ar fotoattēliem no kolekcijas, vietnē atrodamas faktiski visas pie mums konstatētās sugas. Dažos gadījumos papildus iekļautas pat potenciāli iespējamās sugas, kuras var ielidot no kaimiņvalstīm. Savukārt tajās dzimtās, kur tehnisku iemeslu dēļ kolekcijas materiāls nav pieejams vai tauriņa lieluma (sugu līdzības) dēļ nav iespējams – tas attiecas uz ļoti sīkajiem “kožveidīgajiem” tauriņiem un plašo tinēju-sviļņu-zāļsviļņu grupu, katru dzimtu ilustrē reprezentatīvs 1-2-3 sugu zīmējums vai zīmējumi.