Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Neliels rožu dzimtas krūms vai koks (ga 1.5-5 m, reti līdz 10 m). Konkrēto eksemplāru lielums un forma plaši variē atkarībā no augšanas vietas substrāta un apgaismojuma (smiltī, dolomītos, atklātā klinšainā vietā u. tml.). Miza brūna vai pelēkbrūna, uz jaunajiem zariem zaļganbrūna. Lapojums līdzīgs Zviedrijas pīlādzim – S. intermedia, t.i.: lapas veselas. Lapai 7-9 pāri sāndzīslu. Lapas plātne plati lancetiska vai otrādi olveidīga (ga 8-14 cm, pl 3-7 cm), visplatākā augšpus vidus vai augšējā trešdaļā. Plātnes apakšpuse balti (nevis dzeltenpelēki!) tūbaina, mala zāģzobaina, taču salīdzinājumā ar Zviedrijas pīlādzi daudz sīkzobaināka, bez dziļākiem daivainiem iegriezumiem, ķīļveidīgajā pamata daļā gluda vai gandrīz gluda. Arī lapas kāts un ziedkopas (augļkopas) kāts blīvi balti tūbains; tūbainums saglabājas līdz nobiršanai. Ziedu (augļu) vairogskarā nedaudz (parasti 8-20). Ziedi balti, diezgan lieli (Ø 1-1.5 cm). Vainaglapas manāmi garākas nekā kauslapas. Auglis – sarkana, ieapaļi olveidīga, neīsta oga ar miltainu, bezgaršīgu (nevis skābenu) mīkstumu, augļi lieli (Ø 1-1.6 cm). Zied jūnijā. Augļi nogatavojas septembrī.
Izplatība:
Sastopams Lielbritānijas ziemeļdaļā, Īrijā, Skandināvijas pussalas DDR daļā (arī Ēlandē un Gotlandē), savrupām atradnēm sasniedzot Sāmsalas rietumdaļu un Hījumā. Plašā nozīmē ietilpst miltu pīlādža – Sorbus aria (L.) Crantz – grupā, kurā no Eiropas vidus, dienvidu un rietumu daļas kalnu apvidos plaši izplatītā miltu pīlādža nodala apmēram 10 tuvas sugas (daži autori nodala vēl vairāk endēmu sīksugu areāla dienvidu un dienvidaustrumu daļā). Klinšu pīlādzis ir viena no trijām miltu pīlādzim sistemātiski vistuvākajām sugām Ziemeļeiropas kalnaino apvidu okeāniskajā joslā.
Latvijā ļoti reti. Pirmo reizi atrasts XX gs. 80. gados jūras piekrastē Liepenes apkaimē (uz ziemeļiem no Ventspils) pamestas mājvietas dārzā. Kurzemes ziemeļrietumu jūras piekraste varētu ietilpt sugas dabiskā areāla austrumu nomalē (ģeogrāfiski tuvākās atradnes ir Gotlandē un Serves pussalā Sāmsalā). Lai gan sākotnēji vienīgais eksemplārs atrasts dārzā (1983.g. tas vērtēts apmēram 80 gadus vecs), XX-XXI gs. mijā ģeogrāfiski tuvās vietās starp Liepeni un Staldzeni konstatēti vēl vismaz 20 eksemplāri, no kuriem vecākie sasniedz apmēram 40 gadus un ražo augļus, tādēļ suga tiek uzskatīta par ļoti retu, iespējams, nesen ieviesušos vietējās floras pārstāvi. Tomēr nav izslēdzama šīs sugas ieviešanās no Latvijā sen ievestiem māteskokiem – līdzīgi Zviedrijas pīlādzim. Daži autori gan uzskata, ka neviena pīlādžu suga Latvijā nav ieviesusies no ievestiem māteskokiem.
Biotopi:
Atsevišķi krūmi un koki priežu mežā kāpās un meža laucēs. Meklējams Kurzemes piejūrā (sevišķi tās ziemeļrietumu daļā).
Īpašas norādes:
No līdzīgā Zviedrijas pīlādža (S. intermedia) atšķirams pēc salīdzinoši sīkzobainākas lapas plātnes malas (nevis mala ar dziļākiem daivveida iegriezumiem), lapas pamats ķīļveidīgs, lapas visplatākās augšpus vidus vai augšējā trešdaļā, plātnes apakšpuse balti tūbaina (nevis dzeltenpelēki tūbaina). Arī lapas kāts un vairogskaras zariņi balti tūbaini. Gatavi augļi bezgaršīgi.
Ierakstīts Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā.
Very rare. Solitarily specimens in dry pine dune forests on the north-western coastline only.
Редчайший. Единичные экземпляры в сухих сосновых лесах в дюнах только на северо-западном побережье.
