Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Divgadīgs vai daudzgadīgs, neliels vai vidējs (ga 20-60 cm) tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Suga veidojusies krustojoties jūrmalas un brūču pērkonamoliņam (A. maritima x A. vulneraria = A. x baltica). Stublājs pacils vai stāvs, parasti vienam augam 2-6 stublāji, kas nezaro vai zaru maz. Piezemes un stublāja lapas nepāra plūksnaini saliktas no 2-4 pāriem šauri eliptisku vai eliptisku (ga 2-4 cm, pl 0.3-0.8 cm) lapiņu. Galotnes (nepāra) lapiņa lielāka. Lapiņas apmatotas, bet matiņi nav zīdaini. Ziedi stublāja galotnē blīvās galviņveida ziedkopās pa vienai vai divām. Seglapas dziļi šķeltas, plūksnas šauras un smailas. Kauslapas (ga 0.6-1 cm) blīvi klātas ar atstāvošiem matiņiem. Kauslapas nereti ar sarkanīgu nokrāsu. Vainags zeltaini vai gaiši dzeltens (ga līdz 1.5 cm). Auglis - pākstīte ar vienu sēklu. Zied no jūnija līdz augustam.
Izplatība:
Baltijas reģionā nereti sastopama hibridogēnas izcelsmes suga. Precīzs kopējais areāls nav noskaidrots.
Latvijā visbiežāk sastopamais pērkonamoliņš, īpaši Daugavas ielejā.
Biotopi:
No atsevišķiem eksemplāriem līdz dažāda lieluma grupās kāpās, priežu mežos, upju krastu nogāzēs, sausās pļavās un atmatās.
Īpašas norādes:
No citiem pērkonamoliņiem grūti atšķirama suga. Nosakot uzmanība jāpievērš tam, ka kauss nereti ar sarkanīgu nokrāsu (vairākām citām sugām tas ir vienkrāsains, bāli dzeltens). Lapiņu virspuse apmatota (nav kaila), lapiņas šauri eliptiskas vai eliptiskas (ne lineāras vai olveidīgas), stublāju skaits mazs, augam nav sudrabaini pelēcīgu matiņu, vainags nav ar spilgtu oranžu vai sarkanīgu nokrāsu, stublājs aplapots vienmērīgi (nevis augšdaļā acīm redzami bez lapām).
Common. The most common Anthyllis. Solitarily specimens and groups in dry habitats: meadows, pine forests, on riverbanks and in dunes.
Часто. Наиболее часто встречаемый язвенник. Единичные экземпляры и группы в сухих местообитаниях: на лугах, в сосновых лесах, по речным берегам и в дюнах.
