Sikspārņu kārtas dzimta. Dažreiz to latvisko arī kā gluddeguņu jeb parasto sikspārņu dzimtu. Pieder sīki vai nelieli, lidojoši zīdītāji, kā ķermeņa garums 3–13 cm ietvaros. Kukaiņēdāji (ieskaitot zirnekļus u.c. bezmugurkaulniekus ķerot koku lapotnē, retāk – uzlasot uz zemes), visbiežāk medī lidojumā dažādā augstumā. Spārni veidoti no lidplēves, kas savienota ar ekstremitātēm. Ar pakaļkāju nagiem viegli pieķeras pie dažādas virsmas. Priekškājām raksturīgs garš īkšķa nags, kuru izmanto kāpelēšanai. Priekškāju kauli gari un slaidi, kopā ar lidplēvi tie veido spārna augšdaļu; jo garāki kauli, jo garāks spārns. Salīdzinājumā ar galvas lielumu ausis diezgan lielas. Apspalvojums visbiežāk pelēcīgi brūnganos vai brūnganos toņos, vēderpusē gaišāks, dažreiz uz muguras divkrāsains. Tipiskas krēslas laika un tumsas aktivitātes sugas. Redze slikta. Pārvietojoties izmanto eholokāciju – raidītās skaņas atstarojumu no priekšmetiem (tostarp – medījuma), pret kuru tā atduras. Augstās frekvences skaņa cilvēkam nav dzirdama, bet ar speciālu ierīču palīdzību to var nomērīt, un šie rādītāji ir sugām specifiski (atšķirīgi) un labs palīglīdzeklis sugu identifikācijā akadēmiskos pētījumos. Vasarā vairošanās laikā veido kolonijas dažādās piemērotās vietās (ēku spraugās, bēniņos u.c.). Šajās kolonijās parasti ir tikai mātītes un jaundzimušie mazuļi (metienā reizi gadā viens vai divi mazuļi), kas atkarīgi no mātes līdz apmēram pusotram mēnesim; tēviņi dzīvo atsevišķi vai savrupās grupās. Sala apgabalos ziemas guļā pavada no apmēram septembra beigām līdz aprīlim dzīvesvietas tuvumā vai aizceļo no mūsu reģiona, līdzīgi gājputniem. Migrācijas un pārlidojumi var sasniegt vairākus tūkstošus kilometru lielu attālumu. Sezonas laikā bieži novērojami dažādos dobumos, pagrabos, alās u.c. “nakšņošanai” (faktiski – dienas pārlaišanai) piemērotās vietās. Vecuma noteikšana iespējama tikai pēc zobu šķērsgriezuma. Vairums pie mums sastopamo sugu dzīvo 5–15 gadus, ļoti reti vairāk (līdz 30).
Sugas savstarpēji ir visai līdzīgas, to nekļūdīgai noteikšanai pēc ārējām pazīmēm nepieciešams iegaumēt dažas sikspārņu uzbūves specifiskas pazīmes. Tiesa, tās apmierinoši nolasāmas tikai un vienīgi sugu aplūkojot tuvplānā. Auss atveres priekšpusē ir augšupvērsts ādas izaugums – auss radziņš, kā garumam un formai ir nozīme sugu savstarpējā atšķiršanā. Dažām sugām pie pakaļkāju pieša ārmalas ir ādas papildus izaugums – epiblēma. Citām sugām epiblēmas nav. Visbeidzot – nozīmīga noteikšanas pazīme ir zobi–mazie priekšdzerokļi augšžoklī un apakšžoklī. Tie var būt 0, 1 vai 2, vienādā skaitā vai atšķirīgā skaitā katrā no žokļa daļām (augšējā un apakšējā). Zobu skaitu norāda vienā no žokļa simetriskajām pusēm. Mazie priekšdzerokļi ir sīki zobi, kas atrodas mutes priekšpusē zobstarpā starp ilkni un lielo priekšdzerokli – abiem uzreiz redzamiem manāmi garākajiem zobiem.
Jāatgādina, ka sikspārņi ir aizsargājami dzīvnieki, un tos ķert vai traucēt (modināt) ziemošanas laikā noteikšanas pazīmju iegūšanai nav atļauts!
Visā pasaulē dažādā klimatā un biotopos sastopamu sikspārņu dzimta. Pēc jaunākās sugu pārvērtēšanas Āfrikā, to kopskaits jūtami pieaudzis. Nodala ap 410 sugu vismaz 59 ģintīs. Latvijā 7 ģintis un 16 sugas, apmēram puse no tām – ziemojošas uz vietas.
