Austrumeiropas strupaste

Microtus rossiaemeridionalis Ognev (M. epiroticus)

Microtus rossiaemeridionalis Ognev attēls

latviski: Austrumeiropas strupaste

angliski: Sibling vole

vāciski: Epirus-Feldmaus

zviedriski: rysk fältsork

igauniski: kuhja-uruhiir

lietuviski: pelėnas dvynys

krieviski: восточноевропейская полевка

Apraksts:

Ķermenis peļveidīgs, tā garums no ( 8,5)10 līdz 10,5(13) cm. Galva plata, sejas daļa īsa. Acis nelielas. Kājas vidēji garas (relatīvi īsas pakaļkājas), piecpirkstainas. Ķermeņa apmatojums mīksts, pieguļošs, tā krāsa variabla – no gaiši pelēkas līdz brūngani pelēkai, apakšpuse ir gaišāka nekā virspuse. Ausu gliemežnīcas nelielas (9-12 mm garas), maz apmatotas. Aste klāta ar īsu, retu, samērā gaišu, brūnganu apmatojumu, tās garums - (2,7)3,4-4,5(5,8) cm (sastāda 30–40 % no ķermeņa garuma). Svars - 20-40(43) grami. Tēviņi kopumā lielāki. Ārēju atšķirību starp dzimumiem nav.

Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16

Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 54 hromosomas.

Līdzīgās sugas ir šādas.
Lauku strupaste (Microtus arvalis) - Austrumeiropas strupastes dvīņsuga (nav vērā ņemamu morfoloģisku un anatomisku atšķirību). Lauku strupaste ir par Austrumeiropas strupasti nedaudz mazāka, nedaudz gaišāka, ar relatīvi gaišāku astes apakšpusi, ar nedaudz mazāk apmatotām ausu gliemežnīcām, ar citādu augšzobu rindas garumu. Pilnīgi droši atšķirama karioloģiski. Abu sugu areāli lielā platībā pārklājas, tomēr hibridizācija nenotiek, jo starp sugām ir nozīmīgas ekoloģiskas un etoloģiskas (uzvedības) atšķirības.

Tumšā strupaste (Microtus agrestis). Par Austrumeiropas strupasti nedaudz garāka, slaidāka, ar relatīvi īsākām kājām. Apmatojums tumšāks (izteikti divkrāsains - mugurpusē tumši pelēkbrūns ar rūsganu nokrāsu, vēderpusē sudrabaini pelēks, var būt mazliet iedzeltens). Ausu gliemežnīcu augšmalā tievi, tumši rūsgani mati. Aste īsāka nekā Austrumeiropas strupastei - sastāda apmēram 1/4 no ķermeņa garuma (nekad nesasniedz 1/3 no ķermeņa garuma !).

Rūsganā mežstrupaste (Clethrionomys glareolus). Par Austrumeiropas strupasti mazāka. Relatīvi slaidāks ķermenis, garākas kājas, garāka aste, lielākas ausu gliemežnīcas, slaidāks purns. Siltajā sezonā augšpuses apmatojuma krāsa uzkrītoši ruda (sarkanbrūna, rūsgana), ziemā - gaišāka. Sāni pelēcīgi dzelteni. Vēdera un kāju apmatojuma krāsa balta vai gaišpelēka, norobežota.

Ūdensstrupaste (Arvicola terrestris). Par Austrumeiropas strupasti apmēram 2 reizes lielāka. Uzkrītoši druknāka, ar relatīvi daudz garāku (apmēram ½ ķermeņa garumā) asti. Apmatojums gandrīz vienkrāsains (tumšs). Dzīvo pie ūdenstilpēm, labi peld.

Izplatība un sastopamība:

Pagaidām vēl nepietiekami izpētīta. Sugas pamatareāls atrodas starp 60°-40° Z p. un 30°-60° A g., tajā ietilpst Austrumeiropa, Rietumsibīrijas dienvidu daļa, Balkāni (Serbijas dienvidi, liela daļa Maķedonijas). Līdz šim konstatētie dati vēsta, ka areāla robeža dienvidos stiepjas no Bulgārijas austrumu virzienā gar Melno jūru, iesniedzoties Aizkaukāzā. Turklāt suga konstatēta arī Turcijas ziemeļos. Cik zināms, dienvidaustrumos areāla robeža iesniedzas Kazahijas ziemeļos, sasniedz Donas zemieni Krievijā, tad – gar Volgas zemieni, Urāliem, austrumos stiepjoties līdz pat Irkutskas apgabalam. Ziemeļos tā sasniedz Somijas ziemeļus, bet rietumu robeža stiepjas caur Rumāniju, Moldāviju, Baltkrieviju, Lietuvu. Sugas izplatība konkrēti Latvijā līdz šim nav izzināta. Iespējams, ka Austrumeiropas strupaste (līdzās lauku strupastei) pie mums ir viena no dominējošajām strupastu sugām, kas sastopama diezgan bieži un kuras populācija, turklāt, pieaug.

Var apdzīvot dažādus biotopus, taču lielākajā populācijas daļā dominē izteikta piesaiste lauksaimniecības zemēm. Piemīt tieksme migrēt. Galvenokārt dzīvo lauksaimniecībā izmantojamās teritorijās (tīrumos, sakņu un augļu dārzos, pļavās), tomēr var ieviesties arī nelielās mežaudzēs, aizaugušos izcirtumos, krūmājos. Iecietīga pret cilvēku klātbūtni: labprāt iemājo apdzīvotās vietās. Raksturīga zināma nosliece uz sinantropizāciju: mēdz iemitināties un ilgstoši uzturēties cilvēku darinātās būvēs, tostarp, dzīvojamajās ēkās.

Dzīves veids:

Aktivitāti saglabā visu gadu. Rosās jebkurā diennakts laikā (raksturīgi vairāki aktivitātes periodi). Ārpus slēptuvēm droši parādās arī gaismā. Izturīga gan pret lielu karstumu, gan pret salu. Izveicīga racēja, spēj veidot garas, sarežģītas pazemes ejas. Pie nesen raktām alu ieejām redzami zemes izmetumi.

Dzīvo ģimenēs (mātīte ar mazuļiem), nereti ģimeņu grupās. Piemērotās vietās tiecas veidot blīvi apdzīvotas kolonijas. Midzeņus darina no sausas zāles un lapām - apaļus, ar vismaz divām izejām. Siltajā sezonā tos parasti ierīko noteiktā dziļumā pašraktās pazemes alās. No šiem midzeņiem uz visām pusēm pazemē un virszemē stiepjas taciņas, kas ved uz barošanās vietām. Uz virszemes taciņām strupastes atstāj ekskrementu kaudzītes. Citos biotopos dzīvojošiem īpatņiem stipri izteikta sezonālā pārvietošanās: rudenī viņi parasti pārceļas uz cilvēku mitekļiem, saimniecības ēkām, uz salmu un siena novietnēm, kur pavada ziemu. Daļa dzīvnieku dažādās vietās cieši līdzās cilvēkiem mitinās visu gadu (arī vasarā).

Barības sastāvs ļoti daudzveidīgs, lielā mērā atkarīgs no tās pieejamības konkrētajā vietā un sezonas. Pārsvarā augēdāja, bet nelielā daudzumā izmanto barībā arī dzīvniekus (bezmugurkaulniekus). Pavasarī un vasarā galvenokārt pārtiek no dažādiem lakstaugiem, izvēloties to sulīgākās daļas, rudenī arī no augļiem, no sēklām. Ziemā barojas lauksaimniecības produkcijas glabāšanas vietās, ēd rudenī sagādātos barības krājumus (kas gan nav īpaši lieli) un to, ko nenovāktu atrod sējumos un stādījumos.

Poligāma. Dabiskos apstākļos vairojas siltajā sezonā - no aprīļa līdz septembrim, oktobrim (katra pieaugusī mātīte laiž pasaulē 3-4 metienus). Grūsnība ilgst nepilnas trīs nedēļas. Metienā (4)6-8(10) mazuļi. Dzimumgatavību sasniedz: mātītes nepilna mēneša, tēviņi 1-1,5 mēneša vecumā. Vasaras otrajā pusē vairošanās procesā iesaistās arī agrajos metienos piedzimušie dzīvnieki, no kuriem daļa – ne vienu vien reizi. Ieviešoties mājās u.c. būvēs, var vairoties visu gadu (katrai mātītei var būt 5-6 metieni). Dzīves ilgums 2(3) gadi. Raksturīgas cikliskas populācijas lieluma svārstības pa gadiem.

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir dažādi plēsīgie zvēri un plēsīgie putni. Negatīvi skaita dinamiku būtiski ietekmē ilgstoši sausuma periodi, kuru laikā pārtraucas reproduktīvā aktivitāte. Populācija intensīvi invadēta ar dažādiem ektoparazītiem.

Statuss:

Ir nozīmīga infekcijas slimību izraisītāju pārnēsātāja un to dabisko perēkļu uzturētāja (epidemioloģiski ir īpaši bīstama, jo nevairās dzīvot cieši līdzās cilvēkam un labprāt veido kolonijas). Var nodarīt būtisku kaitējumu lauksaimniecībai.

Kopsavilkums:

Izplatība Latvijā nav izzināta; iespējams, ka sastopama diezgan bieži. Piemīt izteikta piesaiste lauksaimniecības zemēm. Nosliece uz sinantropizāciju. Augēdāja. Dzīvo ģimenēs, ģimeņu grupās vai kolonijās. Ir epidemioloģiski bīstama. Nodara kaitējumu lauksaimniecībai.

Insuficiently studied species, very similar to common vole (Microtus arvalis). Probably, this species is quite common throughout Latvia, especially in agricultural areas.

Недостаточно изученный вид полевки, очень похожа на полевку обыкновенную (Microtus arvalis). Возможно, восточноевропейская полевка является довольно распространенным и многочисленным видом по всей Латвии, особенно на территориях интенсивного земледелия.

Apskati citas sugas: