baltais zaķis

Lepus timidus (L.)

Lepus timidus (L.) attēls

latviski: baltais zaķis

angliski: mountain hare

vāciski: Schneehase

zviedru: skogshare

igauņu: halljänes

lietuviešu: baltasis kiškis

krievu: заяц-беляк

  • lepus-timidus-l-D
  • lepus-timidus-l-B
  • lepus-timidus-l-E
  • lepus-timidus-l
  • lepus-timidus-l-C

Apraksts:

Ķermenis garens, slaids. Galva ieapaļa, 8-10 cm gara, ar strupu purnu, uz kura atrodas vidēji gari vibrisi jeb taustes mati. Ausu gliemežnīcas cauruļveidīgas, 7,5-10 cm garas (noliecot uz priekšu, to gali sniedzas tikai līdz purna galam vai pavisam nedaudz tam pāri). Acis vidēji lielas. Priekškājas īsas, to pēda noapaļota, (6)7-9(9,5) cm gara, 4-6 cm plata. Pakaļkājas ievērojami garākas par priekškājām, to pēda gara - (12)13-17(18) cm, samērā plata (8-12 cm), noapaļota. Pēdu apakšpuse viscaur (pirkstu spilventiņus ieskaitot) biezi klāta ar elastīgiem, amortizējošiem matiņiem (pakaļkājām šis apmatojums biezāks nekā priekškājām). Pakaļkāju pēdām 4, priekškāju pēdām 5 pirksti. Aste („ļipa”) ieapaļa, neliela (īsāka par paša pakaļkājas pēdu) - 6-7 cm gara.

Četri pāri zīdekļu.

Ķermeņa garums 45-60(65) cm, svars (3)3,5-4,5(5) kg (atkarīgs no sezonas.

Apmatojums garš un biezs, ar mīkstu pavilnu. Apmatojuma krāsa maskējoša, tai ir ļoti spilgti izteikts sezonālais dimorfisms. Vasarā virspuses apmatojums rūsgani brūns vai rūsgani pelēks, galva parasti mazliet tumšāka, bet sāni gaišāki nekā mugura, vēders balts, ausu apmalei balta svītra, to galiņi melni, aste pelēka. Ziemā kažoks ir pavisam balts, vienīgi ausu galiņi melni. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Apmatojuma maiņa notiek divas reizes gadā - pavasarī un rudenī. Tā rit pakāpeniski, ilgst aptuveni 2,5 mēnešus. Pavasarī tā sākas februāra beigās vai marta sākumā, kulmināciju (kad ziemas vilna izkrīt kumšķiem) parasti sasniedz intensīvas sniega kušanas periodā, beidzas maija vidū. Pavasarī vispirms nomainās apmatojums ķermeņa priekšgalā, pēc tam tas pakāpeniski mainās astes virzienā; vispirms no ziemas vilnas atbrīvojas mugurpuse, pēc tam vilna pakāpeniski izkrīt vēdera virzienā. Savukārt rudenī process norit pretējā virzienā - no astes gala uz galvas galu. Rudenī apmatojuma maiņa sākas septembra pirmajā pusē, pilnīgi beidzas novembra beigās. Jaunie dzīvnieki savā pirmajā ziemas kažokā ietērpjas vēlāk nekā pieaugušie. Apmatojuma nomaiņa var ievilkties, ja dzīvnieks ir slims vai novārdzis.

Zobu formula: I 2/1, C 0/0, P3/2, M 3/3 = 28
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Augšžoklī ir 2 pāri priekšzobu: priekšpusē - lieli, katlveidīgi, rievoti griezējzobi, aiz tiem - daudz mazāki papildpriekšzobi. Starp priekšzobiem un dzerokļiem - plata diastēma (bezzobaina starpa). Zobi - visu mūžu augoši (tiem nav noslēgtu sakņu).

Kariotipā 2n = 48 hromosomas.

Līdzīgā suga.
Pelēkais zaķis (Lepus europaeus) no baltā zaķa atšķiras ar lielāku izmēru, slaidāku ķermeni, relatīvi garākām un šaurākām ausīm (to ārmalai ir tumša apmale), relatīvi garākām pakaļkājām (ir arī lielāka starpība starp priekškāju un pakaļkāju izmēriem). Gan priekškāju, gan pakaļkāju pēdas (un to nospiedumi jeb miņas) relatīvi šaurākas, slaidākas. Aste garāka (gandrīz tikpat gara, cik pakaļkājas pēda), garena, tās virspusē - izteikts pelēks plankums. Ķermeņa apmatojums vasarā kopumā ievērojami gaišāks nekā baltajam zaķim, ziemā - tumšāks, nav viscaur balts (pilnīgi balts ir tikai vēders, krāsa virspusē un priekšpusē brūngana, sāni un pakaļkājas baltganas). Pārvietojas garākiem lēcieniem, pakaļkājas izsviežot tālāk uz priekšu (tāpēc miņās atstarpes starp priekšējo un pakaļējo kāju pēdu nospiedumiem, kā arī starp atsevišķām četru pēdu nospiedumu grupām ir lielākas). Ekskrementi parasti tumšāki, jo satur mazāk koksnes atlieku.

Izplatība un sastopamība:

Lielākā daļa pamatareāla ietilpst Eirāzijā. Samērā bieži sastopams Austrum– un Ziemeļeiropā (Skandināvijā, Polijas ziemeļu daļā, Baltijā), izolētas populācijas dzīvo Lielbritānijā (Skotijā, Velsā, Īrijā), Alpos, dažviet Ukrainā, plaši izplatīts Krievijas Eiropas daļā, Sibīrijā, Kazahijā, Aizbaikālā, sastopams līdz pat Sahalīnas salai Tālajos Austrumos, mīt Mongolijas ZR, Ķīnas ZA, Hokaido salā, vairākās arktiskajās salās. Areāls ietver arī daļu Ziemeļamerikas (Aļaskā, Kanādā). Aklimatizēts Dienvidamerikā (Čīlē, Argentīnā). Droši līdz šim ir noteiktas 16 baltā zaķa pasugas.

Tagadējās Latvijas teritorijā mājo kopš vēlā ledus laikmeta. Visticamāk, ka mūsu valstī dzīvo nominālforma jeb pasuga Lepus timidus timidus Linnaeus, 1758.  Lēš, ka vietējās populācijas lielums pārsniedz 13 000 īpatņu. Lielākais blīvums ir valsts Z un ZA daļā.

Izteikts meža dzīvnieks. Izvairās no atklātām vietām. Mājo dažādās mežaudzēs, kas robežojas ar augstajiem purviem vai (un) aizaugušiem izcirtumiem, kuros ir degumi, lauces. Priekšroka tiek dota lapu koku vai jauktajiem mežiem. Izvēlas galvenokārt iecirkņus, kuros ir biezs pamežs, labi attīstīta paauga. Cenšas apmesties netālu no kādas ūdenstilpes.

Dzīves veids:

Izteikts nometnieks. Raksturīga piesaiste izvēlētajai dzīves vietai. Parasti ir sava iemīļota nomaļa teritorija, kurā izraudzīts laukumiņš regulārai guļvietai. Vasarā pirms apgulšanās vienkārši piebradā augāju, ziemā iemīda vai izkārpa sniegā nelielu bedrīti.

Pārsvarā krēslas dzīvnieks, tomēr vairāk vai mazāk aktīvs arī tumšā naktī. Diennakts aktivitātes maksimuma periodi - vakarā pēc saulrieta un no rīta pirms saullēkta. Vienīgi riesta laikā retumis ieraugāms rosāmies dienā.

Ārpus pārošanās perioda dzīvo pa vienam.

Prot peldēt.

Ļoti laba dzirde. Redze attīstīta vāji. Arī oža samērā vāja.

Konsekvents augēdājs ar plašu barības spektru un ļoti izteiktu barības sastāva sezonalitāti. Siltajā gada periodā pārtiek galvenokārt no augu zaļajām daļām (ēd lakstaugus, pārsvarā dažādas stiebrzāles, pākšaugus, ievērojamu vietu ēdienkartē ieņem avenāji, mellenāji, neatsakās no grīšļa, kosas), labprāt mielojas ar sēklām un augļiem, dažu sugu sēnēm. No kokaugiem veģetācijas sezonā barībā izmanto vienīgi kārklu jaunos dzinumus. Rudens otrajā pusē, kad zālaugi sakalst, tos joprojām ēd, taču pamazām sāk arvien vairāk pāriet uz krūmu un kociņu smalkajiem zariņiem, tādējādi kokaugu īpatsvars barībā ātri pieaug. Ziemā galvenais ēdiens ir nelieli koku un krūmu zariņi, atvases un miza, lai gan, kārpot sniegu, cenšas piekļūt arī kūlai un mētrājiem. Biežāk tiek apgrauzti dažādi vītolu dzimtas kokaugi, arī apses, kļavas, pat ozoli, alkšņi, pīlādži, tāpat lazdas, krūkļi, ievas, reizēm pamielojas ar paegļiem. Lai uzņemtu minerālvielas, laiku pa laikam skrubina aļņu buļļu un stirnu āžu nomestus ragus, dzīvnieku skeleta atliekas. Nelabvēlīgos meteoroloģiskos apstākļos (vasarā – ilgstošu, spēcīgu lietavu laikā, ziemā – putenī) mēdz gavēt. Pēc badošanās perioda raksturīga kaprofāgija - ēd savus ekskrementus.

Poligāms. Pāroties noskaņota mātīte raida saraustītus aicinājuma kliedzienus, kuru rezultātā notiek tēviņu koncentrācija (tiesa, īslaicīga) ap viņu. Pāris izveidojas uz ļoti īsu laiku. Katra pieaugusī mātīte ik gadu laiž pasaulē 1-2 (parasti 2) metienus. Otro reizi zaķene apaugļojas drīz vien pēc pirmā bērnu pulciņa dzemdēšanas. Vairošanās sezona sākas martā, retumis jau februārī. Tā ilgst līdz vasaras nogalei, kad pasaulē tiek izvadīti otrā metiena mazuļi, kas ieņemti maijā. Grūsnības ilgums - vidēji 50(46–55) dienas. Zaķēni visbiežāk piedzimst slēptuvē zem kāda krūma nokareniem zariem. Otrajā (vasaras) metienā mazuļu parasti ir vairāk nekā pirmajā (pavasara) metienā. Visražīgākās ir 2-4 gadus nodzīvojušas zaķu mātītes, viņām ir 5–7, taču var būt pat 8 mazuļi metienā. 4-7 gadus vecām mātītēm parasti piedzimst 4-6 pēcnācēji. Jaundzimušie ir biezi apmatoti, redzīgi, viņu svars 90-130 grami. Jau pirmajā dienā mazuļi iemanās patstāvīgi pārvietoties. Māte zīda bērnus tikai 1-2 reizes diennaktī. Zaķēnu attīstība rit ātri: 7-9 dienu vecumā viņi līdztekus pienam sāk ēst arī zāli, bet jau 3-4 nedēļu vecumā top patstāvīgi. Dzimumgatavību sasniedz 11 mēnešu vecumā. Iespējamais dzīves ilgums 5-6(8) gadi.

Nopietnākie balto zaķu dabiskie ienaidnieki ir lūši, caunas, lapsas, vilki, klaiņojoši suņi, ērgļi, vistu vanagi, lielie pūčveidīgie putni. Negatīva ietekme ir demaskējošiem meteoroloģiskajiem apstākļiem (ziemā trūkst sniega). Zaķi mēdz iet bojā uz ceļiem zem automašīnu riteņiem. Daļu novārdzina infekcijas slimības un endoparazīti, no kuriem visbīstamākie ir plaušu plakantārpi un aknu trematodes (no ektoparazītiem atbrīvojas, regulāri peroties smiltīs). Cilvēku rīkotām medībām nav būtiskas ietekmes uz populāciju.

Pēdu nospiedumi:

Pēdminis (balstās uz visas pēdas). Pārvietojas galvenokārt īsiem lēcieniem (“ļepato”), atgrūžoties vienlaicīgi ar abām pakaļkājām. Balstoties vai atsperoties pret mīkstu substrātu, stipri izpleš gan priekškāju, gan pakaļkāju pirkstus (tas redzams pēdu nospiedumos, kas atstāti irdenā sniegā). Lai maldinātu iespējamo ienaidnieku, jauc pēdas: bieži met nelielas cilpas, izdara tālus sānlēcienus, apmet lokus un atgriežas uz savām iepriekšējām miņām.

Mēsli:

Ekskrementi (spiras) riekstveidīgi, nedaudz (ziemā vairāk nekā vasarā) saplacināti, 1,2 cm diametrā. To saturā - dažādu augu daļiņas, tostarp, koksnes atliekas. Konsistence vasarā mīkstāka nekā ziemā, atkarīga no barības sastāva. Arī krāsu nosaka barības sastāvs, lielākoties tā ir dzeltenbrūna vai zaļganbrūna. Spiras parasti atrodas nekompaktās kaudzītēs, retāk izbārstītas pa vienai.

Statuss:

Praktiskā nozīme: lokāli var nodarīt nenozīmīgu kaitējumu mežsaimniecībai. Medību objekts.

Suga ierakstīta Eiropas direktīvas HD V pielikumā, Bernes konvencijas III pielikumā. Latvijā nelimitēti medījams (no 1.oktobra līdz 31.janvārim) dzīvnieks.

Kopsavilkums:

Meža dzīvnieks. Piemērotos biotopos Latvijā sastopams samērā bieži, lielākais blīvums - valsts Z un ZA daļā. Aktīvs krēslā un tumsā. Nometnieks. Augēdājs. Poligāms. Gadā 1-2 metieni. Medījams.

Rather common in forests throughout Latvia, particularly, in its N-NE part.

Довольно часто в лесах по всей Латвии, особенно в С-СВ части.

Apskati citas sugas: