Apraksts:
Vienīgā pundurpeļu ģints suga. Peļu dzimtas mazākais pārstāvis.
Ķermenis peļveidīgs, tā garums - (4,7)5-6(7,8) cm. Galva neliela, ieapaļa, ar īsu, strupu sejas daļu un nosmailotu purna galu. Ausu gliemežnīcas noapaļotas, ar gaišu virspusi, ar labi saskatāmu pakaļējās malas ādas lēveri (trīsstūrveida ieloci) pie dzirdes kanāla atveres, nelielas - (6,5)7,3 -9,5(10) mm garas. Acis vidēji lielas, tumšbrūnas.
Kājas vidēji garas, to pēdas pielāgotas kāpelēšanai - bruņotas ar smailiem nagiem, piecpirkstainas (vidējais pirksts gan priekškājām, gan pakaļkājām garāks par pārējiem; priekškājām iekšējais, bet pakaļkājām ārējais pirksts saīsināts). Pakaļkāju pēdas relatīvi garas, šauras.
Aste klāta ar īsu apmatojumu (vienīgi gals kails), mazliet īsāka par ķermeni - (4,3)4,5-6,7(7,5) cm gara, tā ir īpatni muskuļota, tāpēc ļoti lokana, elastīga, spēcīga, spējīga vīties un kalpo par tvērējorgānu, pundurpelei kāpelējot pa stiebriem un zariem. Asti sedzošo ragvielas zvīņu gredzenu skaits - 120-150.
Četri pāri zīdekļu.
Svars - (3,5)7-10(13) grami. Tēviņi kopumā nedaudz lielāki par mātītēm.
Ķermeņa apmatojums biezs, mīksts, tā akotmati tievi un gari. Apmatojums divkrāsains - mugurpusē dzeltenīgi brūns ar rūsganu nokrāsu vai pelēcīgi brūns, vēderpusē balts vai iedzeltens. Apakšpuses krāsojums visai strikti norobežots no virspuses. Astes apmatojuma krāsa ir līdzīga ķermeņa virspuses apmatojuma krāsai. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav. Matojuma maiņa norit rudenī un pavasarī (būtiskas atšķirības starp vasaras un ziemas kažoku nav).
Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Kariotipā 2n = 48 hromosomas.
Līdzīgās sugas ir vairākas.
Mājas pele (Mus musculus) no pundurpeles atšķiras ar lielāku izmēru, ar slaidāku ķermeni, ar relatīvi lielāku un slaidāku galvu, smailāku purnu, lielākām acīm, ar lielākām, apaļākām, maz apmatotām ausīm. Ausīs pie ieejas dzirdes kanālā nav attīstīts raksturīgais ādas lēveris. Ķermeņa apmatojums biezāks un raupjāks, bet blīvāk piegulošs, atšķirīgi (visai variabli) krāsots. Aste relatīvi nedaudz īsāka, reti, toties līdz pat galam klāta matiņiem.
Meža sicista (Sicista betulina) no pundurpeles atšķiras ar pavisam nedaudz lielāku izmēru, ar citādu apmatojuma krāsojumu (no galvas līdz astei pār muguru stiepjas raksturīga tumša josla), ar garāku asti (tā manāmi garāka par ķermeni), kas līdz pat galam klāta matiņiem, ar lielāku zobu skaitu. Sicistai pakaļkājas garākas par priekškājām. Ausīs pie ieejas dzirdes kanālā nav attīstīts raksturīgais ādas lēveris. Samērā reti sastopama.
Rūsganā mežstrupaste (Clethrionomys glareolus) no pundurpeles atšķiras ar nedaudz lielāku izmēru, ar relatīvi īsāku asti (1/3 - 1/2 no ķermeņa garuma), kas līdz pat galam klāta matiņiem un ir citādi krāsota. Ausīs pie ieejas dzirdes kanālā nav attīstīts raksturīgais ādas lēveris.
Strupastes (Microtinae) no pundurpeles atšķiras ar biezāku apmatojumu, relatīvi daudz platāku galvu, strupāku purnu, īsāku, biezāk apmatotu asti, kas līdz pat galam klāta matiņiem, īsākām kājām, mazākām acīm, mazākām ausīm. Ausīs pie ieejas dzirdes kanālā nav attīstīts raksturīgais ādas lēveris. Nespēj kāpelēt pa augu stiebriem un zariem.
Klaidoņpeles (Apodemus) no pundurpeles atšķiras ar lielāku izmēru, ar citādu apmatojuma krāsu. Klaidoņpelēm ir relatīvi lielākas acis un ausis. Ausīs pie ieejas dzirdes kanālā nav attīstīts raksturīgais ādas lēveris. Pakaļkājas viņām ievērojami garākas par priekškājām. Aste līdz pat galam klāta matiņiem.
Izplatība un sastopamība:
Sugas pamatareāls aptver ievērojamu daļu Eirāzijas mērenās zonas un nelielu daļu ziemeļu zonas. Tas sniedzas no Itālijas, Spānijas ziemeļdaļas, Francijas, Anglijas rietumos līdz Japānai austrumos, ziemeļos sasniedz Somu jūras līci, Urālu ziemeļdaļu, Jakutsku, dienvidos - Krimu, Kaukāzu, Vidusāziju, Mongolijas ziemeļus. Areālā kopumā aprakstītas vairāk nekā 15 pasugas.
Latvijā sastopama relatīvi nelielā skaitā; izplatīta visā valstī, bet nevienmērīgi.
Dzīves veids:
Aktivitāti saglabā visu gadu. Rosās visu diennakti (arī gaišajā periodā), tomēr ir raksturīgs divfāzu pastiprinātas aktivitātes cikls ar maksimumiem krēslā un tumsā. Dzīvo mātes ģimenēs un pa vienai.
Pavasarī un vasarā pie mums apdzīvo gan dabiskas teritorijas, gan kultūrainavu. Izvēlas galvenokārt mitras vietas. Siltajā sezonā biežāk sastopama slapjās (palieņu) pļavās, krūmājos, ar avenājiem vai kazenājiem blīvi apaugušās mežmalās, aizzēlušos izcirtumos, ar veģetāciju bagātās, stāvošu vai lēni tekošu ūdeņu (ezeru, upju, vecupju, purvu, dīķu, grāvju, applūdušu kūdras karjeru) piekrastes joslās.
Nometniece. Tiesa, ievērojamai daļai populācijas raksturīga sezonālā dzīves vietu maiņa - rudenī dzīvnieki parasti pārceļas uz dzīvi siena un salmu kaudzēs, stirpās vai šķūņos, klētīs, kur lielākā skaitā vienkop (nereti līdzās citiem mazajiem grauzējiem) pārziemo, auksto sezonu var pavadīt arī cilvēku mitekļos. Otra daļa populācijas auksto sezonu pavada dabiskā vidē, galvenokārt, citu grauzēju pamestās alās (pati alas nerok) ierīkotos midzeņos.
Ļoti ātri skrien. Labi peld un pat nirst.
Meistarīga, veikla kāpelētāja. Lai piekļūtu ēdienam vai lai siltajā sezonā veidotu midzeni, pundurpelei parasti nākas veikli rāpties augšup pa gariem, bet tieviem augu stiebriem, stublājiem, zariem un izveicīgi darboties starp tiem. Kāpelējot, darbojoties biežņā, dzīvnieks atbalstās uz astes, kuru apvij ap stiebru. Viegli notur līdzsvaru arī uz ļoti lokana pamata.
Barībā neapstrīdami dominē augi, galvenokārt, lakstaugu un koku-platlapju sēklas. Tomēr zināmā mērā barības sastāvs atkarīgs no gadalaika. Pavasara sākumā ievērojamu vietu tajā ieņem arī kokaugu pumpuri. Vasaras nogalē un rudenī nereti mielojas ar augļiem, ogām. Siltajā sezonā nozīmīgu daļu pārtikā ieņem bezmugurkaulnieki, galvenokārt, kukaiņi. Aukstajā sezonā pārtiek praktiski tikai no sēklām. Tā daļa populācijas, kas auksto sezonu pavada dabiskā vidē, ir atkarīga arī no vasarā sarūpētām, alās paslēptām pārtikas rezervēm.
Poligāma. Vairošanās periods ilgst no aprīļa beigām līdz septembrim.
Vairošanās midzeņus ierīko (ievij) lapās starp zālaugu stiebriem vai krūma biežņā dažādā augstumā (bet ne augstāk par pusotru metru), retāk - pie pašas zemes. Midzeņu ārējo apvalku jeb pamatu darina no smalkām garām lapu šķiedrām, iekšpusi viscaur vienmērīgi izklāj ar dažāda veida ļoti mīkstu materiālu. Midzeņi - ļoti izturīgi, tie atgādina apaļīgu olu, kas ir caurmērā 6-8,5 (reizēm vairāk) cm, ar aiztaisāmu ieeju sānā. Lai midzeņa krāsa neizceltos uz fona, ārējā apvalka veidošanai tiek izmantotas lapas no tās sugas auga, kurā bērnistabai jākarājas. Mazuļi pamet midzeni tik drīz, ka tās materiāls nepagūst mainīt krāsu izžūstot. Katram metienam māte gatavo īpašu midzeni.
Individuālie vasaras midzeņi jeb guļamligzdas ir par vairošanās midzeņiem mazāki vijumi (diametrā 5-7 cm), no ārpuses visai irdeni, ar pavisam nelielu ieeju sānā vai vispār bez konkrētas atveres (iekļūt šādā mājoklī dzīvnieks var, sev zināmā vietā vienkārši izspraucoties cauri vijumam). Atrodot tukšu individuālo midzeni, var pārliecināties, ka tas nav bijis īpaši cieši piestiprināts, ir viegli noņemams.
Sezonā 2-3(4) metieni. Grūsnības ilgums: (17)18-21 diena. Metienā (3)5-8(13) mazuļi. Mātīte tiek atkal apaugļota pirms beigusi zīdīt iepriekšējā metiena bērnus. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem. Mazuļi aug un attīstās ātri - jau pusmēneša vecumā viņi pamet midzeni, bet 23 (nelabvēlīgos apstākļos līdz 35) dienu vecumā jau sasniedz dzimumgatavību. Vasaras otrajā pusē vairošanās procesā iesaistās vairākums pavasarī piedzimušo (1. metiena) dzīvnieku.
Dzīves ilgums savvaļā parasti nepārsniedz 6 mēnešus, retumis tas sasniedz 10-12 (atsevišķos gadījumos 17-18) mēnešus.
Raksturīgas populācijas lieluma svārstības. Īpatņu skaits palielinās mitrās vasarās.
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir plēsīgie zvēri (pirmkārt, sermuļveidīgie, lapsas, kaķi), pūces, dažu sugu dienas plēsīgie putni. Skaitu negatīvi ietekmē ūdens līmeņa svārstības rudenī (var applūst ziemai sarūpētie barības krājumi). Siltajā sezonā intensīvi invadēta ar ektoparazītiem (visvairāk ar dažādām ērcēm).
Statuss:
Aukstajā sezonā ieviešas augkopības ražojumu glabātavās, tomēr, nelielā kopējā daudzuma dēļ, nespēj nenodarīt būtisku kaitējumu lauksaimniecībai. Ir dažu cilvēkiem bīstamu infekcijas slimību (pirmkārt, tularēmijas, leptospirozes) dabisko perēkļu uzturētāja. Skaita pieauguma apstākļos var zināmā mērā lokāli kaitēt graudkopībai - būt labības infekciju izplatītāja.
Kopsavilkums:
Vismazākais peļveidīgais. Izplatīta gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet samērā nelielā daudzumā un nevienmērīgi. Mitrummīloša. Nometniece, tomēr daļai populācijas raksturīga sezonālā dzīvesvietu maiņa. Pārsvarā graudēdāja. Poligāma. Relatīvi nelielā skaita dēļ nevar nodarīt būtisku kaitējumu tautsaimniecībai.
Almost throughout the country, but extremely unevenly. Prefers scrubby wetlands with abundant vegetation and overgrown edges of various stagnant and running waters.
Почти по всей территории страны, но крайне неравномерно. Предпочитывает закустаренные, мокрые местообитания с обильным травостоем, также - заросшие береговые полосы разных водоемов.
