Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Daudzgadīgs, vidēja lieluma (ga 30-70 cm) tauriņziežu dzimtas lakstaugs. Stublājs stāvs, mīksts, kāpelējošs, parasti vienkāršs un kails. Lapas saliktas no 4-8 pāriem eliptisku līdz iegarenu (ga 1.5-3.5 cm, pl 0.5-1.5 cm) lapiņu. Lapiņas galā īsa smailīte. Lapa galā ar žuburainu vītni. Pie lapas pamata ir sīkas pielapes. Ziedi blīvos, ieapaļos ķekaros galotnes lapu žāklēs. Ziedkāts ļoti īss, ziedu skaits ķekarā neliels, parasti 2-5. Vainags netīri zili violets (ga ap 1.5 cm). Vainaga daļas nevienādas: visgarākais karogs, buras īsākas, vēl īsāka laiviņa. Kauss stobrveidīgs, klāts ar matiņiem, kausa zobiņi nevienādi. Gatavas pākstis kailas, melnas, spīdīgas (ga līdz 5 cm, pl 0.6-0.8 cm). Zied no maija līdz jūlijam.
Izplatība:
Eiropā, kā arī Āzijas rietumu un centrālajā daļā sastopama suga, kas plaši izplatījusies ārpus pamatareāla. Mainīga izskata augs, kā ietvaros nodala vairākas pasugas.
Latvijā diezgan bieži visā teritorijā. Nodala 2 pasugas.
Biotopi:
Parasti nelielas grupas skrajos mežos un mežmalās, upju piekrastes krūmājos, ceļmalās un dažādās sausās līdz mēreni mitrās nezālienēs.
Īpašas norādes:
Vienīgā vietējā vīķu suga Latvijā (atskaitot dažus ļoti retus, adventīvus vīķus), kas veido blīvu, vairāk vai mazāk ieapaļu ķekaru no 2-5 ziediem (citas vidēja lieluma vīķu sugas veido garu, izstieptu ķekaru ar daudziem ziediem).
Rather common. Usually dense but small groups in sparse forests, at the forest edges, in shrubs and on roadsides.
Довольно часто. Обычно небольшие но плотные группы в изреженных лесах и по их опушкам, в кустарниках и по обочинам дорог.
