Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Viengadīgs, vidēja lieluma (ga 20-80 cm) tauriņziežu dzimtas augs. Stublājs stāvs, ļogans, kāpelējošs, vienkāršs vai zarains, apmatots. Lapas pāra plūksnaini saliktas no 6-8 pāriem mainīgas formas (no šauri lancetiskas līdz olveidīgai) lapiņu. Lapiņas gals parasti dzeloņsmails. Lapa galā ar žuburainu vītni. Ziedi sēdoši vai ļoti īsā kātā pa 1 vai 2 lapas žāklē. Kauss stobrveidīgs, ar lancetiski īlenveidīgiem zobiņiem. Vainags liels (ga 1.8-2.5 cm), rožaini violets. Karogs plats, ieapaļš, parasti nedaudz gaišāks un īsāks nekā buras. Auglis - stāva un gara pāksts (ga 4-6 cm, pl 0.6-1 cm), klāta ar matiņiem, nogatavojusies gaišbrūna. Zied no maija beigām līdz augustam.
Izplatība:
Sējas vīķa pamatareāls ir Eiropas dienviddaļa un Āzija. Mūsdienās plaši ieviesies Eirāzijā.
Latvijā retumis sastopams kultūrbēglis.
Biotopi:
Sastopams labības un auzu sējumos kā mistraugs vai nezāle, dažreiz arī nezālienēs un izgāztuvēs, kā arī gar dzelzceļiem.
Īpašas norādes:
No nedaudz līdzīgā šaurlapu vīķa (V. angustifolia) diezgan viegli atšķirams pēc daudz lielākiem ziediem un stāvām, apmatotām (nevis horizontālām vai nokarenām, kailām) pākstīm, parasti arī lapas ir manāmi platākas.
Rather rare. Escape from cultivation. In fields, wasty places, on dust-heaps and along railways.
Изредка. Дичает. В посевах зерновых, сорных местах, на свалках и вдоль железных дорог.
