Apraksts:
Daudzgadīgs, sīks (ga 5-20 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs. Stublājs pavedienveidīgs, ložņājošs, skraji apmatots, mezglos sakņojas, galotnē pacils, zaro maz. Lapas sīkas, ieapaļas (ga, pl ap 0.5 cm), mala attāli un nevienādi zobaina, gals strups, kāts ļoti īss (ga 0.1-0.2 cm), uz stublāja lapas pretējas. Uz sīko lapu fona ziedi neparasti lieli (Ø 0.5-0.8 cm), pa vienam augšējo lapu žāklēs. Ziedkāts garš, daudzkārt garāks nekā seglapa, kas manāmi neatšķiras no stublāja lapām. Kauslapas šauri lancetiskas. Vainaglapas gaiši zilas, augšējās ar acīm redzami tumšāku dzīslojumu, apakšējā (vissīkākā) gandrīz balta. Auglis - pogaļa ar dziļu jomu. Irbuļa palieka matveidīga. Zied aprīļa beigās un maijā (appļautos zālājos reti zied otrreiz vasaras vidū).
Izplatība:
Sugas dabiskais areāls ir Mazāzija un Kaukāzs, no kurienes tā plaši ieviesusies Eiropā un dažviet Ziemeļamerikā.
Latvijā nereti visā teritorijā. No kultūras savvaļā pārgājusi suga.
Biotopi:
Veido blīvu paklājveida audzi. Sastopama dažāda lieluma grupās sētos zālājos, dārzu malās un nezālienēs. Pēc noziedēšanas grūti ieraugāma.
Īpašas norādes:
Ziedēšanas laikā (tas gan ir diezgan īss) dekoratīvs augs. No citām veronikām atšķirama pēc pavedienveidīga stublāja (citām sugām tāda nav). Bez tam ziedi vismaz tikpat lieli vai lielāki nekā lapas (arī šāda pazīme citām veronikām nepiemīt). Vislīdzīgākā retumis sastopamajai Persijas veronikai (V. persica), no kuras viegli atšķirama pēc stublāja un ziedu pazīmēm.
Not rare. Naturalized. Dense groups on cultivated grasslands, at gardens and in wastes.
Нередко. Одичавший вид. Плотные группы на газонах, по окраинам огородов и в сорных местах.