Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Viengadīgs, neliels (ga 10-35 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs. Stublājs gulošs, apmatots, zari pacili. Lapas ieapaļas, tomēr platākas nekā garas (ga 1-2 cm, pl 1.5-2.5 cm). Plātnes mala staraini daivaina 3, 5 vai 7 daivās. Vidējā daiva parasti visplatākā. Ziedi pa vienam garos ziedkātos augšējo lapu žāklēs. Vienai no pasugām (V.h. ssp. hederifolia) raksturīgs skrajš lapas apmatojums, kails ziedkāts un ar gariem (ap 1 mm), stīviem matiņiem klāta kauslapu mala. Otrai pasugai (V.h. ssp. lucorum) lapu un stublāja apmatojums blīvāks: apmatots gan ziedkāts, gan kauslapu mala, gan arī kauslapas pašas īsi apmatotas. Zieda vainags gaišzils, aptuveni kausa garumā (ga 0.25-0.4 cm). Atšķirībā no vairākuma citu veroniku visas 4 vainaglapas aptuveni vienādas. Auglis - kaila vai gandrīz kaila pogaļa ar seklu jomu un īsu irbuļa palieku. Zied no maija līdz jūlijam.
Atsevišķās florās (ieskaitot IPNI rādītāju) V.h. ssp. lucorum tiek traktēta savrupas sugas rangā - Veronica sublobata M.A.Fisch., kas latviskota kā sekldaivu veronika. Šādā izpratnē vietnē publicētie fotoattēli attiecas uz V.h. ssp. lucorum= V.sublobata, kā ziedam raksturīgs plašāka spektra un blāvāks krāsojums: iekļaujot sārtu un blāvi violetu, bet vainaga iekšpusē nav kontrastējoši balta centra pamatdaļā. Pasugai V.h. ssp. lucorum raksturīgi salīdzinoši sīkāki ziedi nekā V.h. ssp. hederifolia, augļu laikā garāki ziedkāti (augļkāti) un parasti īsāks zieda irbulis (nepārsniedzot 0.7 mm). Šī taksona definējums kā "jauna suga Latvijā kopš 2023.g." ir pārspīlējums.
Izplatība:
Ļoti mainīga izskata suga, kas cēlusies Eiropas centrālajā un dienvidu daļā; iespējams, arī dažviet Ziemeļāfrikā un Āzijā. Plaši ieviesusies ārpus pamatareāla. Sugas ietvaros nodala 4 pasugas, no kurām Baltijas reģiona dienviddaļu sasniedz divas: V.h. ssp. hederifolia un V.h. ssp. lucorum (Klett et K.Richt.) Hartl.
Latvijā ļoti reti, gandrīz tikai valsts DRR daļā.
Biotopi:
Atsevišķi eksemplāri un nelielas grupas tīrumu malās un smilšainās nezālienēs.
Īpašas norādes:
Salīdzinājumā ar citām veronikām lapa uzskatāmi atgādina efejas (Hedera helix) miniatūra izmēra daivaino lapu. Lapas mala nekad nav zobaina vai jomaina, lapa mazliet platāka nekā gara (nevis pretēji). Vainaglapas aptuveni vienāda izmēra (nevis augšējās manāmi lielākas).
Very rare. Mostly in south-western and western-most part. Solitarily specimens and small groups in fields and dry wastes.
Очень редко. В основном только на крайнем юго-западе и западе страны. Единичные экземпляры и малочисленные группы в посевах и песчаных сорных местах.
