avota veronika

Veronica beccabunga L.

Veronica beccabunga L. attēls

latviski: avota veronika

angliski: Brooklime

vāciski: Bach-Ehrenpreis

zviedriski: bäckveronika

igauniski: ojamailane

lietuviski: upelinė veronika

krieviski: вероника поручейная

Kartes apzīmējumu skaidrojumi:

Veronica beccabunga L. karte
  • Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
  • Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augsĻoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
  • Ievazāts svešzemju augsIevazāts svešzemju augs
  • Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļāSvešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
  • Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidūSavrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
  • Iznīcināta vai izzudusi atradneIznīcināta vai izzudusi atradne
  • Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augsTikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
  • Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrāApšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā

Apraksts:

Daudzgadīgs, neliels vai vidējs (ga 10-60 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs. Saknenis ložņājošs. Stublājs gulošs vai pacils, kails, sulīgs, cilindrisks, mezglos sakņojas, parasti zaro maz. Lapas biezas, iegareni olveidīgas vai eliptiskas (ga 1.5-6 cm, pl 0.5-2.5 cm), spīdīgi zaļas. Plātnes mala gluda vai nekārtni zobaina, gals strups, pamats ķīļveida, kāts īss (ga ap 0.5 cm). Uz stublāja un zariem lapas pretējas. Ziedi pretējos un skrajos ķekaros augšējo lapu žāklēs stublāja vai sānzaru galotnē. Ir seglapa, kas aptuveni ziedkāta garumā. Kauslapas un vainaglapas pa 4. Kauslapas šauri lancetiskas. Vainaglapas zilas vai tumšzilas, nevienādas (apakšējā vainaglapa vissīkākā), nereti ar tumšāku dzīslojumu un baltu plankumu pie pārejas stobriņā. Auglis - pogaļa ar seklu jomu un tievu irbuļa palieku, kas mazliet īsāka nekā kauslapas. Zied no jūnija līdz septembrim.

Izplatība:

Plaši Eiropā, Rietumāzijā un Ziemeļāfrikā sastopama suga.

Latvijā bieži visā teritorijā. Visbiežākā no pārmitrās vietās sastopamām veronikām.

Biotopi:

Nelielas grupas un vairākus kvadrātmetrus lielas, monodominantas audzes ūdenstilpju piekrastē un periodiski applūstošās vietās, grāvjos, pļavu pazeminājumos, retāk purvu lāmās. Raksturīga suga dažās ūdensaugu sabiedrībās seklos saldūdeņos: Cl. Potamogetonetea, All. Ranunculion fluitantis.

Īpašas norādes:

No citām mitrās vietās augošām veronikām atšķirama pēc biezām, spīdīgām, iegareni olveidīgām vai eliptiskām lapām ar īsu kātu, kā arī sulīgā, cilindriskā stublāja (nevis lapas lancetiskas un sēdošas, nevis ziedu ķekars blīvs, nevis stublājs nedaudz šķautņains).

Common. Groups and growths in various permanently flooded wetlands and in shallow parts of water-bodies.

Часто. Группы и сплошные заросли в разных постоянно затопленных биотопах и на мелководье водоемов.

Apskati citas sugas: