Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Neliels, 0.8-1.7 m augsts ērkšķogu dzimtas krūms. Stumbrs un zari pelēki. Jaunie dzinumi dzeltenīgi. Krūms bagātīgi cero. Lapas uz zariem pamīšus, trīsstaraini vai piecstaraini daivainas (ga, pl 2.5-6 cm). Lapas kailas vai dažreiz apakšpusē skraji apmatotas, galvenokārt uz dzīslām. Lapas mala zobaina, pamats sirdsveidīgs, kāts apmēram lapas plātnes garumā. Ziedi divdzimumu, zaļgandzelteni, nelielos ķekaros (ga 4-10 cm) lapu žāklēs. Ziedkāti tievi, diezgan gari (ga ap 0.5 cm). Kauss plakans, ar valnīti. Kauslapas apmēram divreiz garākas nekā vainaglapas. Ogas skābas, lodveida, sarkanas (Ø 0.8-1.2 cm). Zied maijā. Ogas nogatavojas jūlijā.
Izplatība:
Mūsdienās gandrīz visā Eiropā un dažviet Āzijā sastopams krūms.
Latvijā no kultūras savvaļā sen pārgājusi suga, sastopama nereti visā teritorijā. Ļoti bieži kultivē.
Biotopi:
Atsevišķi eksemplāri un nelielas grupas upju ielejās, piepilsētu mežos, krūmājos un nezālienēs.
Īpašas norādes:
Pārtikas augs. Ļoti līdzīga pūkainajai jāņogai (R. spicatum), mazāk Alpu vērenei (R. alpinum) un neziedoši eksemplāri pēc lapām - arī melnajai upenei (R. nigrum). No upenes viegli atšķirama pēc lapām bez smaržas (upenei lapas smaržīgas) un sarkanām (ne melnām) ogām.
No Alpu vērenes atšķirama pēc divdzimumu (nevis viendzimuma) ziediem, kāta lapas plātnes garumā (nevis manāmi īsāka), skābām (nevis bezgaršīgām) ogām.
Visgrūtāk atšķirama no pūkainās jāņogas. Atšķirama pēc kailām lapām, kam tikai plātnes apakšpusē pārsvarā uz dzīslojuma ir skraji matiņi (nevis virspuse kaila, bet apakšpuse blīvi īsmataina). Parasti pūkainās jāņogas lapu daivas ir salīdzinoši strupākas un ieapaļākas.
Not rare. Naturalized garden escape. Widely in cultivation. Solitarily specimens and small groups in river valleys, sparse forests at cities, in shrubs and wasty places.
Нередко. Одичавший вид. Часто в культуре. Единичные экземпляры и небольшие группы в речных долинах и лесах по близости городов, в кустарниках и сорных местах.
