briežsakņu (Elzasas) brūnkāte

Orobanche alsatica Kirschl. (incl. O. libanotidis Rupr.; syn. O. bartlingii Griseb.)

Orobanche alsatica Kirschl. attēls
  • briežsakņu (Elzasas) brūnkāte attēls
  • briežsakņu (Elzasas) brūnkāte attēls

latviski: briežsakņu (Elzasas) brūnkāte

angliski:

vāciski: Hirschwurz-Sommerwurz

zviedriski:

igauniski: elsassi soomukas

lietuviski: aukštoji džioveklė

krieviski: заразиха порезниковая (эльзасская)

Orobanche alsatica Kirschl. karte
Apzīmējumu skaidrojums

Kartes apzīmējumu skaidrojumi:

Orobanche alsatica Kirschl. karte
  • Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
  • Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augsĻoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
  • Ievazāts svešzemju augsIevazāts svešzemju augs
  • Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļāSvešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
  • Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidūSavrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
  • Iznīcināta vai izzudusi atradneIznīcināta vai izzudusi atradne
  • Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augsTikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
  • Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrāApšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā

Apraksts:

Daudzgadīgs, bet tikai vienreiz ziedošs vidēja lieluma (ga 25-60 cm) brūnkāšu dzimtas lakstaugs. Bezhlorofila parazītaugs. Stublājs stāvs, sulīgs, blīvi klāts ar dziedzermatiņiem, pie pamata tikai mazliet paresnināts. Viss augs iesārti brūns. Lapas uz stublāja plēkšņveidīgas. Ziedkopa vidēji blīva vai skraja. Pie katra zieda smaila seglapa, gals nereti tumšāk brūns. Vainags divlūpains (ga 1.4-2.5 cm), dzeltenbrūns, augšlūpa tumšāka, parasti ar gaišvioletu tonējumu. Augšlūpas mugura vienmērīgi liekta vai vidū taisna un ar liekumu pie pamata un galā. Drīksna dzeltenīga. Auglis - iegarena pogaļa. Zied jūlijā un augustā.

Izplatība:

Centrālajā un austrumu Eiropā, kā arī Rietumāzijā uz čemurziežu dzimtas (Umbelliferae) sugām izplatīts augs. Izplatība ļoti salveidīga. Visā areālā konstatētas tikai savrupas, savstarpēji attālas populācijas. Sugas ietvaros nereti tiek nodalītas atsevišķas pasugas vai tuvas sugas atkarībā no saimniekauga. Morfoloģiskās atšķirības ir ļoti mazas. Daudzi autori Elzasas brūnkāti (O. alsatica) nenodala no briežsakņu brūnkātes (O. libanotidis, syn. O. bartlingii) vai briežsakņu brūnkāti aplūko kā Elzasas brūnkātes pasugu: O. alsatica ssp. libanotidis (Rupr.) Tzvelev. Izdotajā Baltijas valstu florā O.alsatica un O.bartlingii (syn. O.libanotidis) nodala ļoti tuvās, savrupās sugās.

Latvija atrodas sugas disjunktā (pārtrauktā) areāla ZR malā. Vienīgo reizi suga konstatēta uz meža zirdzenes (Angelica sylvestris) 1875.g. pie Salaspils. Latvijai tuvākās zināmās sugas mūsdienu atradnes ir Igaunijā, Endlas un Rakveres tuvumā.

Jauna atradne 2022.gadā Kurzemē starp Strazdi un Cēri uz briežsaknēm. Ir arī ļoti vecas, tikai literatūras ziņas XIX gs. vidū (Heugel) par sastopamību pie Tukuma, t.i., relatīvi netālu no jaunā atraduma. Norādītajā literatūrā suga traktēta kā O.libanotidis, ko s.str. izpratnē pašlaik uzskata par O.bartlingii sinonīmu.

SKATĪT PIEZĪMI zemāk papildšķirklī "brūnkātes - Orobanche sp."

Biotopi:

Sausas pļavas ar čemurziežu dzimtas sugām, galvenokārt: briežsakni (Seseli libanotis), kalnu rūgtdilli (Peucedanum oreoselinum) un meža zirdzeni (Angelica sylvestris).

Īpašas norādes:

Nosakot sugu (nesajaukt ar līdzīgās vietās - sausās pļavās - augošo lielo brūnkāti (O. elatior)), būtiski ir konstatēt pareizo saimniekaugu. Lielajai brūnkātei tās ir dzelzenes (Latvijā - Centaurea scabiosa).

Very likely, "extinct"(by 2022). Possible in dry meadows with Seseli libanotis and other Umbelliferae. Found once in 1875 in central Latvia. Lastingly was considered, very likely, extinct until a new find in 2022 in W-Latvia.

Длительно считалась вероятно, исчезнувшим видом. Возможна на сухих лугах на порезнике промежуточном или других зонтичных. Найдена однажды в 1875 году в центральной Латвии. Новое местонахождение в 2022 г. в западной части страны.

Līdzīgās sugas

  • Orobanche sp. (brūnkātes)

    PIEZĪME. Dažādās florās minētās pazīmes briežsakņu (Elzasas) brūnkātes nodalīšanai 'sensu lato' (plašā izpratnē) vai 'sensu stricto' (šaurā izpratnē) manāmi atšķiras un (vai) būtiski pārklājas, kas var būt saistīts arī ar pašsaprotamu variēšanu ļoti plašā areāla un dažādu saimniekaugu dēļ. Tas kopumā veido nestabilitāti pazīmju vienotā interpretācijā salīdzinājumā ar tipa aprakstu (arī tie aprakstītajiem taksoniem Orobanche alsatica, O.bartlingii un O.libanotidis ir no ģeogrāfiski dažādām vietām). Turklāt tipu apraksti nav saskaņoti ar sugu līdzības vai atšķirības pierādīšanu pēc molekulārajām metodēm, kas arvien plašāk ieviešas modernajā taksonomijā. Ja molekulārie pierādījumi ir pietiekami, tie vienmēr ir noteicoši pār morfoloģiskajiem.

    Tieši tādēļ pašreizējā tendence ir objektīvi grūti nodalāmās brūnkāšu sugas to areālā aplūkot taksonomiskajās vienībās, kas pēc iespējas mazāk izraisa nepieciešamību interpretēt tipa aprakstu; praksē parasti tas nozīmē 'sensu lato' pieeju. Pie “sarežģītām” sugām, diemžēl, pieskaita arī Baltijā reto bālziedu brūnkāti O.pallidiflora (=O.reticulata ssp. pallidiflora), cenšoties to “atgriezt” plašāk traktētā tīklainajā brūnkātē O.reticulata (skat. IPNI/POWO), kam virkne norādīto pazīmju vispār neatbilst mūsu reģionā sastopamajai O.pallidiflora šaurā izpratnē. Neparasti spilgti dzeltenā krāsojuma bālziedu brūnkātes eksemplāru atradums 2023.g. Ziemeļvidzemē (bet tādi šai sugai ir zināmi arī citviet!) tikai uzsver parazītaugu variāciju iespējas.

    Apkopojot Orobanche alsatica / Orobanche bartlingii (syn. O.libanotidis) interpretācijas 'sensu stricto' jeb šauras izpratnes izklāstā, šos taksonus teorētiski atšķir: ● O.alsatica garāks zieda vainags (2-2.5 cm) iepretim 1.5-2 cm O.bartlingii (bet: C-Eiropā O.alsatica vainaga garumu uzrāda arī 1.2-2 cm); ● vienmērīgs O.alsatica vainaga stobriņa augšpuses (muguras) izliekums iepretim taisnai mugurai O.bartlingii (bet: praksē tā ir ļoti nestabila un plaši interpretējama pazīme); ● O.alsatica putekšņlapu piestiprinājums 4-7 mm virs vainaga stobriņa pamata iepretim 1-3 mm O.bartlingii (bet: C-Eiropā O.alsatica uzrāda arī piestiprinājumu jau no 2 mm, t.i.: 2-7 mm); ● O.alsatica putekšņlapu kātiņi apakšdaļā ar matiņiem, augšdaļā kaili vai skraji dziedzermataini iepretim apmatojums koncentrēts apakšdaļā vai kātiņi vispār kaili O.bartlingii (bet: abiem taksoniem ir norādītas šīs pazīmes variāciju iespējas; dažkārt norādīts, ka O.alsatica putekšņlapu kātiņi platāki pie pamata; O.bartlingii precīza un detalizēta kātiņu morfoloģijas norāde tiek apieta); ● O.alsatica saimniekaugi Eiropā ir Peucedanum (P.cervaria – galvenais, kas gan Baltijā neaug; LV tā ir izzudusi suga, Pļaviņu HES applūdināta vienīgajā atradnē), Seseli libanotis, Angelica iepretim tikai(?) Seseli libanotis O.bartlingii (tātad: saimniekaugi pārklājas briežsaknes Seseli libanotis gadījumā; ja saimniekaugs 1875.g. pie Salaspils atrastajam augam patiešām ir bijis meža zirdzene Angelica sylvestris, šī suga parasti netiek norādīta kā O.bartlingii raksturīgs saimniekaugs tajos noteicējos, kur saimniekaugi ir uzskaitīti); ● vizuāli (bet ne vienmēr) ziedkopa O.alsatica ir skrajāka; jaunajā atradnē Kurzemē augam ziedkopas ir ļoti blīvas, cilindriski ovāla apveida.

    Noslēdzot piezīmi par brūnkātēm Latvijā, 1950.-tajos gados izdotajā florā prof. P.Galenieka redakcijā kā sastopama norādīta arī neļķu brūnkāte (O.caryophyllacea Sm., syn. O.vulgaris Poir.), kas parazitē uz madarām (Galium), norādēs minot atradnes Daugavas ielejā Viduslatvijā (Koknese, Staburags) bez apstiprinoša ievākta materiāla. Mūsdienu izpratnē lielas platības norāžu apvidū atrodas zem Pļaviņu HES uzpludinājuma un neeksistē. Turpmākajos floras sarakstos (1988, 1999) šī suga vai nu vispār nav iekļauta, vai uzskaitīta kā ļoti apšaubāma, pieņemot, ka agrākās norādes Daugavas ielejā patiesībā varētu attiekties uz lielo brūnkāti O.elatior, kas mūsdienās šajā apvidū ir atrodama un parazitē uz dzelzenēm. Baltijas reģionā visai specifiski un tikai Rubiaceae piesaistītā neļķu brūnkāte var būt sastopama (citu tādu sugu Eiropā atbilstošā reģionā un klimatā nav); sausās rubiju dzimtas (madaras, miešķi) augu koncentrēšanās vietās ieraudzītām brūnkātēm pievēršama pastiprināta uzmanība. Skandināvijā kā tās saimniekaugi tiek norādītas baltā (Galium album) un īstā (Galium verum) madara.

    Tāpat ģeogrāfiski Latvijā varētu būt iespējama uz mārsiliem (Thymus) sausās vietās parazitējošā Orobanche alba, kā tuvākās diezgan daudzas atradnes ir Gotlandē un Ēlandē. Īpaša vērība pievēršama pelēkajām kāpām ar mārsiliem un līdzīgām, jo sevišķi kaļķainām, vietām D-Kurzemē.

Apskati citas sugas: