Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Divgadīgs vai daudzgadīgs, vidējs vai liels (ga 30-110 cm) kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Augam pelēcīga nokrāsa. Stublājs stāvs, apmatots, bagātīgi zaro. Piezemes lapas kātainas, rozetveida. Stublāja lapas (ga 3-7 cm, pl 1-2 cm) divkārt plūksnaini šķeltas, plūksnas lineāras (pl 0.1-0.3 cm). Ziedu kurvīši nelieli (pl 1-2 cm), daudz, pa vienam zaru galos. Vīkala lapas jumstiņveidā, gals bārkstains, parasti tumšs. Ziedi parasti sārti, retāk violeti. Kurvīša ārmalā piltuvziedi manāmi lielāki nekā piltuvziedi vidū. Auglis - iegarens sēklenis ar īsu matkausu. Kausmatiņi vienkārši, dažāda garuma. Zied no jūnija līdz augustam.
Izplatība:
Centrālajā un dienvidu Eiropā, kā arī Rietumsibīrijā izplatīta suga.
Latvijā reti, ziemeļos no vienlaidu izplatības apgabala, kas valsts pašos DR skar arī Latviju. Neiekļaujot, iespējams, Gramzdas apkaimi un Daugavas ieleju Augšdaugavas pazeminājumā, citās atradnēs valsts austrumu un centrālajā daļā suga ir adventīva.
Biotopi:
Latvijas DDR sastopama grants karjerā (īpaši pret dienvidiem vērstajās nogāzēs) un tā apkaimē, kas atbilst tipiskam sugas biotopam centrālajā Eiropā. Augšdaugavas pazeminājumā aug sausās terasu pļavās. Pārējās atradnes citur Latvijā galvenokārt smiltājos gar dzelzceļiem un dzelzceļu uzbērumos (īpaši Rīgā un Daugavpilī). Sastopama no atsevišķiem eksemplāriem līdz blīvās grupās.
Īpašas norādes:
Salīdzinājumā ar citām dzelzenēm atšķirama pēc visa auga pelēcīgās nokrāsas, ļoti zarainā stublāja ar lineārās plūksnās šķeltām lapām un nelieliem, parasti gaišsārtiem, ziedu kurvīšiem. Nekad nav dzeloņu. Skatīt arī ļoti reto, ievazāto smiltāja dzelzeni (C. arenaria).
Rare. Mostly adventive (except some small localities in southern-most parts). Solitarily specimens and groups in gravel pits, dry terrace meadows and along railways.
Редко. Преимущественно заносной (кроме некоторых местностей на крайнем юге). Единичные экземпляры и группы в песчано-гравийных карьерах, на сухих террасовых лугах и вдоль железных дорог.
