Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Divgadīgs, vidēja lieluma (ga 15-50 cm) kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Stublājs stāvs, vienkāršs vai zaro no vidusdaļas, apmatots. Lapas uz stublāja pamīšus, veselas, sēdošas (apakšējām var būt īss kāts), lancetiskas (ga 3-10 cm, pl 0.8-2.5 cm). Plātnes mala dzeloņaini zobaina, gals smails, pamats ķīļveidīgs vai skaujošs, apakšpuse blīvi apmatota. Stublāja vai sānzaru galā ziedu kurvīši pa 1, lieli (pl 2-4 cm). Vīkala lapas jumstiņveidīgi vairākās rindās. Ārējās vīkala lapas dzeloņainas, lapveidīgas, iekšējās - lineāras, dzeltenbaltas, atgādina mēlziedus. Kurvīša gultnē daudz lineāru plēkšņlapiņu, kas garākas nekā ziedi. Ziedi (stobrziedi) pelēkdzelteni līdz gaišdzelteni, divdzimumu. Auglis - rūsgans (ga ap 0.3 cm) sēklenis ar plūksnainiem kausmatiņiem aptuveni sēkleņa garumā. Zied no jūnija beigām līdz septembrim.
PIEZĪME.
Kā norādīts iepriekš, parastais zeltdadzis ir mainīga izskata augs. Visjaunākajos laikos to dažreiz mēdz sadalīt 2-3 savrupās sugās (papildus: garlapu jeb Bīberšteina zeltdadzī C.biebersteinii Bernh. ex Hornem. [syn. C.longifolia Rchb.] un vidējā jeb īsseglapu zeltdadzī C.intermedia Schur, visbiežāk pēdējo aplūkojot kā pasugu garlapu zeltdadža ietvaros: C.biebersteinii ssp. intermedia [arī: C.biebersteinii ssp. brevibracteata]). Dažās florās visus norādītos taksonus nodala kā pasugas no parastā zeltdadža.
Garlapu zeltdadzim raksturīgas izteikti lancetiskas lapas ar mēreni asu, bet parasti skraju dzeloņainu zobojumu gar visu plātnes malu, plati kurvīši pa vienam zaru galos, augšlapas pārsniedz iekšējās vīkala lapas.
Vidējam zeltdadzim lapas dzeloņainais zobojums koncentrēts plati lancetiskās lapas pamata tuvumā, kurvīši zaru galā sīkāki (pl 1,5-2,5 cm), parasti vairāki kopā. Augšlapas īsas, nesedz iekšējās vīkala lapas.
Parastajam zeltdadzim šaurā izpratnē lapas plati lancetiskas līdz iegarenas, malas dzeloņainais zobojums gar visu malu, bieži zobojums neregulārs, dažāda garuma, asiem un garākiem dzeloņiem mijoties ar sīkdzeloņaini skropstainu malas daļu, kurvītis zaru galā viens (pl 2-3 cm), salīdzinoši platāks nekā vidējam zeltdadzim, bet parasti šaurāks nekā garlapu zeltdadzim, augšlapas vismaz iekšējo vīkala lapu garumā.
Šādā pazīmju interpretācijā (“sensu stricto”) fotoattēlā redzamais eksemplārs atbilst garlapu zeltdadzim šaurā izpratnē. Šādi eksemplāri Latvijā Carlina ģintī parasti sastopami visvairāk.
Izplatība:
Mainīga izskata suga Eirāzijā, kā ietvaros, atkarībā no lapu un ziedu morfoloģiskajām pazīmēm, nodala vairākas pasugas (daži autori tās uzskata par patstāvīgām sugām).
Latvijā nereti visā teritorijā.
Biotopi:
Skrajās grupās sastopams sausās pļavās un atmatās, upju krastu nogāzēs ar skraju veģetācijas segumu, gar dzelzceļiem. Raksturīga suga augu sabiedrībās sausieņu pļavās: Cl. Festuco-Brometea.
Īpašas norādes:
Atšķirībā no citiem kurvjziežiem ar asiem, cietiem dzeloņiem (dadžiem, diždadžiem, dzelkšņiem), parastajam zeltdadzim ziedkopa ir dzeltenīga (nevis tajā dominē sārti vai violeti toņi).
Not rare. Scarce groups in dry meadows, on fallow-lands and slopes of riverbanks, and along railways.
Нередко. Изреженные группы на сухих лугах и залежах, по береговым склонам рек, а также вдоль железных дорог.
