Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Viengadīgs, sīks vai neliels (ga 10-25 cm) krustziežu dzimtas lakstaugs. Augs pelēcīgs, visas auga daļas blīvi klātas ar vienkāršiem matiņiem un zvaigžņmatiņiem. Stublājs stāvs vai lokveidīgi stāvs, zaro. Lapas pamīšus, lancetiskas (ga 0.5-2 cm, pl 0.1-0.4 cm), mala gluda, gals strups. Ziedi blīvos ķekaros stublāja un zaru galā. Izziedot un augļu laikā ķekars manāmi pagarinās. Kauslapas stāvas (ga 0.2-0.4 cm), apmatotas, saglabājas pie augļa. Vainaglapas bāli dzeltenas vai gandrīz baltas (ga 0.3-0.5 cm), šauras un tikko garākas nekā kauslapas. Auglis - apaļš (Ø 3-4 mm) pākstenītis, galā ar jomu un īsu irbuļa palieku. Pākstenītis klāts ar zvaigžņmatiņiem un pie pamata ar paliekošām kauslapām. Zied maijā un jūnija sākumā.
Izplatība:
Eiropā sastopama suga. Ziemeļeiropā ievazāta. Ieviesusies Amerikā.
Latvijā nerets ievazāts augs visā teritorijā.
Biotopi:
Atsevišķi eksemplāri un nelielas grupas sausās nezālienēs, karjeros, ceļu un dzelzceļu malās.
Īpašas norādes:
Kausainā un tuksneša alise ir ļoti līdzīgas (sk. augļa atšķirības sugas apraksta daļā).
Dažreiz var izskatīties līdzīgas citiem krustziežiem ar pelēcīgu, apmatotu stublāju - Gmelina alisei (A. gmelinii), tomēr viegli atšķiramas pēc daudz sīkākiem, blāvākiem ziediem un šaurāka ziedu ķekara, kā arī pelēkajai sirmenei (Berteroa incana). No sirmenes atšķiramas pēc daudz sīkākiem ziediem (tie nav balti ar šķeltām vainaglapām), mazāka auguma, stāvām vai nobirstošām (nevis atlīkstošām) kauslapām, apaļa (nevis ovāla ar garu irbuļa palieku) pākstenīša.
Not rare. Adventive (both species). Solitarily specimens and small groups in dry wasty places, gravel pits, on roadsides and along railways. Alyssum desertorum is mainly restricted to central and eastern districts.
Нередко. Заносные (оба вида). Единичные экземпляры и небольшие группы в сухих сорных местах, карьерах, по обочинам дорог и вдоль железных дорог. Alyssum desertorum преимущественно в центральной и восточной части.
