Anisantha tectorum (L.) Nevski
syn. Bromus tectorum L.
- latviski: īstā jumtauza
- angliski: drooping Brome
- vāciski: Dach-Trespe
- zviedru: taklosta
- igauņu: harilik müürluste
- lietuviešu: smiltyninė anisanta
- krievu: анизанта кровельная
Apraksts: Viengadīgs, sīks vai neliels (ga 10-40 cm) graudzāļu dzimtas lakstaugs. Stiebri stāvi, pa vienam vai augs veido nelielu ceru. Stiebrs augšdaļā raupjš. Lapas (pl 0.2-0.5 cm) īsas, blīvi klātas ar mīkstiem matiņiem tāpat kā ziedkopa. Maksts slēgta. Skara vienpusēja (ga 4-10 cm), zari tievi, nolīkstoši. Vārpiņas šauras, bāli zaļas, retāk ar sārtu nokrāsu, galā mazliet platākas, katrā zarā 1-4 nolīkušas vārpiņas (ga 1-1.5 cm), katra ar 4-8 ziediem. Ārējā vārpiņas plēksne ar 1 dzīslu, iekšējā - ar 3 dzīslām. Ārējās zieda plēksnes gals ar 2 smailiem zobiņiem. Akots (ga 1.2-2 cm) vismaz tik garš, cik ārējā zieda plēksne (ga 0.8-1.2 cm). Auglis - sīks plēksnenis (plēksnēs ieslēgts grauds). Zied maijā, jūnijā.
Izplatība: Sākotnēji dienvidu un austrumu Eiropas, kā arī Rietumāzijas stepes suga. Mūsdienās plaši ieviesusies Eirāzijā.
Latvijā diezgan bieži. Ievazāts (adventīvs) augs.
Biotopi: Atsevišķi eksemplāri un grupas smilšainās nezālienēs, ceļmalās un uz dzelzceļiem.
Īpašas norādes: Līdzīga neauglīgajai jumtauzai (A. sterilis). Atšķirama pēc manāmi bagātīgāka apmatojuma, ir mīksta, nav masīva, parasti augumā manāmi sīkāka, skara vienpusēja (nevis plaša), zari tievi un nolīkst (nevis taisni un resni), vārpiņas salīdzinoši īsākas, arī akots īsāks. No zaķauzām (Bromopsis spp.) atšķirama pēc šaurām, ļoti slaidām (ne druknām, cilindriskām) vārpiņām. Daži autori jumtauzas no lāčauzām nenodala patstāvīgā ģintī.
Rather common (A. tectorum) and once recorded (A. rubens) adventive species. Solitarily specimens and groups in dry wastes, on roadsides and along railways.
Довольно часто (A. tectorum) и однажды найденный (A. rubens) заносной вид анизанты. Единичные экземпляры и группы в сухих сорных местах, по обочинам дорог и на железных дорогах.
Līdzīgās sugas
-
Anisantha rubens (L.) Nevski (sārtā jumtauza)
Latvijā ļoti reta, XX gs. Rīgā uz dzelzceļa vienreiz atrasta, ievazāta jumtauzu suga ir sārtā jumtauza (A. rubens (L.) Nevski, syn. Bromus rubens L.). Viengadīga Vidusjūras reģiona suga, pamatareālā aug sausās, smilšainās vietās. Stiebrs (ga 10-30 cm) augšdaļā pūkaini apmatots, arī lineārās lapas un vārpiņas apmatotas. Atšķirībā no īstās un neauglīgās jumtauzas, tai raksturīga blīva, stāva skara (ga 4-10 cm) ar 1-4 vārpiņām uz katra zara. Skaras zari ļoti īsi, īsāki nekā vārpiņas. Vārpiņa kopā ar akotu 3-4 cm gara. Katra vārpiņa ar 4-6 (reti līdz 10) ziediem. Plēksnes sarkanīgi brūnas; šī pazīme ziedkopai piešķir sārtu, patumšu nokrāsu, kas uzreiz atšķir no citām Latvijā sastopamajām jumtauzām. Augļu gatavības laikā akots atliekts. Zied jūnijā, jūlijā. Meklējama sausās nezālienēs un gar dzelzceļiem.
Visu internetenciklopēdijas "Latvijas daba" tekstu un ilustratīvo materiālu autortiesību īpašnieks ir Askolds Kļaviņš, SIA Gandrs un autori. Citēšanas gadījumā atsauce obligāta.
