Apraksts:
Ķermenis peļveidīgs, slaids, tā garums (16)19-22(24) cm. Galva noapaļota, ar smailu purnu. Uz purna - melni, gari vibrisi jeb taustes mati. Acis palielas, brūnas. Ausu gliemežnīcas ovālas, plānas, gaišas, ļoti maz apmatotas (gandrīz kailas), samērā lielas, garumā - (1,8)2,2-2,6(2,9) cm (auss garums ir lielāks par attālumu starp aci un ausi). Aste maz apmatota, vienmērīgi pelēka, vismaz ķermeņa garumā (parasti garāka par ķermeni), tās garums - (18)20-24(26) cm, asti sedzošo ragvielas zvīņu gredzenu skaits - 200-290. Kājas samērā garas. Pēdminis. Pēdas slaidas, samērā garas, piecpirkstainas; malējie pirksti daļēji reducēti. Pieci (retumis 6) pāri zīdekļu. Ķermeņa svars - 135(150)-250(270) grami.
Neraugoties uz latvisko nosaukumu, neviena melnā žurka nav patiešām melna. Kažoka krāsojums ir variabls, tomēr Eiropā tiek izdalīti trīs tā pamattipi, no kuriem Latvijā - divi: tumšais (pie mums dominējošs) un gaišais. Tumšā pamattipa dzīvniekiem apmatojums mugurpusē - melnbrūns, noklāts atsevišķiem melniem vai tumšpelēkiem, ar metāliski zaļu spīdumu apakšpusē „izrotātiem” akotmatiem, sāni - brūni, vēderpuse - pelnpelēka, bet gaišā pamattipa dzīvniekiem mugura - pelēkbrūna, sāni - okerbrūni, apakšpuse - dzeltenīga, gaišpelēka vai pat balta, nereti asi norobežota no sānu krāsojuma.
Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.
Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Kariotipā 2n = 30 - 40 hromosomas.
Līdzīgās sugas ir pelēkā žurka un mājas pele.
Pelēkā žurka (Rattus norvegicus) no melnās žurkas atšķiras ar lielāku izmēru, trīsstūrainu galvu, raupjāku, citādi krāsotu apmatojumu un citādām ķermeņa proporcijām: ar relatīvi druknāku rumpi, ar relatīvi strupāku purnu, ar relatīvi biezākām un vairāk apmatotām, toties mazākām ausīm (ausi pieglaužot uz priekšu, tā nesniedzas līdz acij), ar relatīvi mazākām acīm un ar relatīvi īsāku asti (tā nekad nesasniedz ķermeņa garumu, parasti ir ¾ no ķermeņa garuma), kas no attāluma izskatās rozā vai pelēka.
Salīdzinot ar melno žurku, pelēkā žurka ir agresīvāks, pret siltumu mazāk prasīgs un slapjumu vairāk mīlošs dzīvnieks. Nereti sastopama arī ārpus apdzīvotām vietām. Latvijā ir plašāk izplatīta un skaitliski dominē pār melno žurku.
Mājas pele (Mus musculus) no melnās žurkas atšķiras ar daudz mazāku izmēru. No nelielas (jaunas) melnās žurkas atpazīstama pēc mazāk raupja, gaišāka apmatojuma. Atšķiras arī ar ķermeņa proporcijām: ar relatīvi slaikāku rumpi, ar relatīvi mazāku galvu, ar relatīvi mazākām ausīm, ar relatīvi īsākām kājām, ar relatīvi īsāku asti.
Izplatība un sastopamība:
Mūsdienās kosmopolītiska, lielākoties sinantropa (Āzijas dienvidaustrumos un vairākās salās mīt arī savvaļas populācijas). Sastopama visos kontinentos (izņemot Antarktīdu) un ļoti daudzās salās, tomēr areāls nav viengabalains (vietām lielās teritorijās piemājo vien sporādiski). Sugas izcelšanās vieta atrodas Dienvidāzijā, visticamāk - Indijā, no kuras tā pamazām pasīvi izplatījusies.
Eiropā mājo kopš 10.gs. Uzskata, ka arī Latvijas teritorijā parādījusies jau 10. (vēlākais 12.) gadsimtā. Mūsdienās valsts austrumos sastopama plašāk nekā rietumos, ir izplatīta ļoti nevienmērīgi.
Dzīves veids:
Nometniece (izplatās pasīvi). Aktivitāti saglabā visu gadu. Rosās visu diennakti, tomēr pārsvarā krēslā un naktī. Labi attīstīta oža un dzirde. Diezgan ātri skrien. Augstu un veikli lec. Prot ļoti labi kāpelēt, spēj meistarīgi pārvietoties pa nelīdzenām vertikālām virsmām (nozīmīga ekstremitāte kāpelējot ir aste, ko izmanto gan līdzsvara noturēšanai, gan kā tvērējorgānu). Labi peld. Izcila grauzēja.
Parasti dzīvo mātes ģimenēs vai pa vienai. Paaugstināta blīvuma apstākļos veido grupas, kurās ir visai sarežģīta sabiedrisko attiecību sistēma.
Komensālas attiecības ar cilvēku. Latvijā labprātāk apmetas uz dzīvi viensētās, lauku ciematos, mazpilsētās. Lielajās pilsētās sastopama salīdzinoši reti, vienīgi ostas pilsētās - Rīgā, Ventspilī, Liepājā (galvenokārt tieši ostu teritorijā uz kuģiem un noliktavās) - un Daugavpilī mājo lielākā skaitā.
Priekšroku dod dzīvošanai salīdzinoši sausās vietās – kuģu un būvju augšdaļās (ēku augšējos stāvos, bēniņos, siltinātās palīgtelpās), lauksaimniecības produktu noliktavās, konteineros ostās, sausās kūtīs, šķūņos, kaltēs.
Ja netiek apdraudēta, cenšas izmantot vienus un tos pašus pārvietošanās maršrutus. Uz pastāvīgajām takām var ieraudzīt ekskrementu kaudzītes.
Par slēpņiem, par midzeņu ierīkošanas vietām melnās žurkas visbiežāk izvēlas dažādus tukšumus būvēs, allaž - siltās vietās. Ja nepieciešams, dzīvnieki paši izgrauž vai paplašina ieejas slēptuvēs, tādejādi izveidojot 5-6 cm diametrā lielus caurumus. Midzeņu darināšanai izlieto visdažādākos materiālus, ko iepriekš sasmalcina.
Barības sastāvs daudzveidīgs, atkarīgs no pieejamības konkrētajā dzīves vietā. Visēdājs, bet, ja ir izvēles iespējas, priekšroku dod augu valsts barībai. Ēd dažādu augu dažādas daļas. Racionā ietilpst arī gandrīz viss, ko uzturā lieto cilvēki, ko ēd mājkustoņi, tāpat ēdiena un lopbarības atliekas, pārtikas produktu ražošanas izejvielas, subprodukti, dažādi nelieli dzīvnieki.
Poligāma. Vairojas siltajā sezonā. Parasti 2-3 (Latvijā reti vairāk) metieni gadā. Grūsnība ilgst (20)21-23(24) dienas. Metienā (2)4-10(13) mazuļi. Pēcnācēji kļūst patstāvīgi 3-4 mēnešu vecumā. Vairošanās procesā vienu reizi pagūst iesaistīties arī pirmajā sezonas metienā piedzimušās mātītes. Dzīvo 2-2,5 (savvaļā reti vairāk) gadus.
Dabiskie ienaidnieki: daži plēsīgie zvēri un putni, īpašās situācijās arī pelēkā žurka. Sirgst ar vairākām infekcijas un dažām invāzijas slimībām.
Mēsli:
Ekskrementi ir kapsulveidīgi, ar strupiem galiem, melni, 18-20 mm gari (svaigi - mīksti, veci - cieti).
Statuss:
Savairojusies var nodarīt būtisku kaitējumu, ja iemājo lauksaimniecības ražojumu glabātavās, pārtikas produktu noliktavās (viens no bīstamākajiem noliktavu kaitēkļiem!), kur sabojā un piesārņo vērā ņemamu daudzumu produkcijas.
Epidemioloģiski kaitīga. Ir vairāku cilvēkiem un mājdzīvniekiem bīstamu infekcijas slimību un dažu helmintožu pārnēsātāja.
Asinot zobus un veidojot ejas, sagrauž no dažādiem materiāliem darinātas būvju daļas. Var sabojāt elektroinstalāciju, sakaru sistēmas kabeļus.
Kopsavilkums:
Latvijā sastopama ļoti nevienmērīgi, valsts austrumu daļā biežāk nekā rietumos. Sinantropa. Dzīvo galvenokārt viensētās, lauku ciematos, mazpilsētās un lielo pilsētu ostu teritorijā. Nometniece (izplatās pasīvi). Visēdāja (barības sastāvs daudzveidīgs). Poligāma. Vairojas 2-3 reizes gadā. Nodara kaitējumu tautsaimniecībai. Var būt epidemioloģiski bīstama.
Unequally distributed species in Latvia, more frequent in eastern districts; prefers rural areas. In coastal cities the species is commoner in sea-port areas.
Неравномерно распространенный вид в Латвии, преимущественно в восточной части. Предпочитывает сельскую местность, в больших приморских городах - на территориях морских портов.
