Apraksts:
Ķermenis daļēji pelei, daļēji vāverei līdzīgs, slaids, tā garums (7,5)9-10(12,5) cm. Galva iegarena ar slaidu purnu, uz kura atrodas gari, cieti vibrisi jeb taustes mati. Ausu gliemežnīcas noapaļotas, nelielas (1-1,5 cm garas), tikai mazliet paceļas virs galvas apmatojuma (ausi cieši pieglaužot galvai purna virzienā, tā parasti nesniedzas līdz acij).
Acis vidēji lielas.
Pakaļkājas garākas par priekškājām. Pakaļkāju pēdām 5, priekškāju pēdām 4 pirksti; tie ir vidēji gari, lokani, bruņoti ar asiem nagiem.
Aste viscaur samērā kupla, vienmērīgi apmatota (vienīgi galā mati mazliet garāki), gara (tomēr manāmi īsāka par ķermeni) - (6)7-10(11) cm.
Četri pāri zīdekļu.
Svars būtiski atkarīgs no sezonas - (15)26-32(40) grami.
Apmatojums samērā īss, bet biezs, tā krāsojums ķermeņa augšpusē rūsganbrūns, sāni ir tumšpelēki, apakšpuse iedzelteni gaišpelēka; abpus galvai virs baltajiem vaigiem ap acīm izceļas gareni, melni laukumi, kas stiepjas no purna līdz ausīm (var nesasniegt ausis, var pavisam nedaudz aizstiepties aiz ausīm); astes krāsa virspusē okerpelēka, galā ar baltu apmali, bet apakšpusē dzeltenbalta. Apmatojuma maiņa notiek 2 reizes gadā - pavasarī un rudenī.
Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.
Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P1/1, M 3/3 = 20
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Kariotipā 2n = 48 hromosomas.
Līdzīgā suga ir tikai viena.
Dārza susuris (Eliomys quercinus) no meža susura atšķiras ar lielāku izmēru, ar relatīvi šaurākām un garākām ausu gliemežnīcām (ausi pieglaužot galvai purna virzienā, tā vienmēr sniedzas līdz acij vai pat vēl tālāk), ar mazliet citādas formas melnajiem vaigu laukumiem (tie vienmēr aizstiepjas aiz ausīm, kā arī zemāk no tām), ar relatīvi nedaudz garāku asti, kas izskatās plakanāka, augšpusē ir trīskrāsaina (okerbrūna, melna, balta), tās galā - pagarināta apmatojuma pušķis.
Izplatība un sastopamība:
Sugas pamatareāls ietver daļu Dienvid-, Centrāl- un Austrumeiropas, Mazāziju, Kaukāzu, Irānu un Vidusāziju, aizsniedzas līdz Ķīnas ziemeļrietumiem, Pakistānai.
Latvija ir meža susura izplatības areāla ziemeļu robeža, tāpēc pie mums - ļoti reti sastopams (visretāk sastopamais susuris). Vienīgā mūsu valsts ģeogrāfiskā vieta, par kuru droši zināms, ka šī suga tur mājo, - Ilgu zooloģiskais liegums, kas robežojas ar Silenes dabas parku un atrodas Baltkrievijas pierobežā Skrudalienas pagastā.
Apdzīvo galvenokārt lapu koku un jauktos (kuros dominē lapu koki) mežus. Īpaši iecienījis iecirkņus ar biezu 2.stāva audzi un dāsnu lazdu daudzumu pamežā.
Dzīves veids:
Nometnieks. Rosās galvenokārt krēslā un tumsā. Lunkans dzīvnieks. Meistarīgi kāpelē un visai ātri skrien pa krūmiem, koku zariem, rāpjas pa stumbriem. Pa virszemi pārvietojas samērā reti.
Aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada ciešā guļā (nemaņā iegrimis). Ziemošanas mitekļus, veidotus no sūnām, sakaltušas zāles, siltinātus ar vilnu, spalvām un tamlīdzīgiem materiāliem, ierīko sausākos meža iecirkņos alās pazemē - zem celmiem, zem koku saknēm. Jau septembrī pieaugušo (vismaz vienu gadu veco) dzīvnieku vairākumu sāk pārņemt snaudulīgums. Pirmsguļas periodā susuriem ir vislielākais ķermeņa svars - tas var būt pat divkārt lielāks par svaru pavasarī, jo ir uzkrātas zemādas tauku (enerģijas) rezerves. Guļas periods sākas oktobrī. Pirmie pa īstam ziemas guļā ieslīgst attiecīgās populācijas pieaugušie īpatņi – vispirms tēviņi, tad mātītes. Pēc tam miegā iegrimst jaunie. Ziemas miegā susuris guļ uz sāna, saritinājies kamolā, purniņš un kājas cieši piekļautas vēderam, kuplā aste pārsedz gan kājas, gan galvu. Nereti vienā ziemošanai sagatavotā midzenī rudenī vienkop salasās vairāki dzīvnieki. Atmodas periods iestājas aprīlī. Vispirms atmieg tēviņi, apmēram nedēļu vēlāk mātītes.
Vasaras mitekļi jeb guļamligzdas (ko mātītes izmanto arī par bērnu midzeņiem) tiek darinātas no smalkiem zariņiem, koku lapām, paparžu plūksnām, zāles, sūnām, blīgznu pūkām vai (un) citiem mīkstinošiem materiāliem. Vasaras midzeņi ir apaļi, līdz 15 (ne vairāk) cm diametrā.
Izvēloties vietu vasaras midzeņu ierīkošanai, meža susuris meklē to pielūžņotās, apakšstāvos biezi aizzēlušās veca meža teritorijās, pirmkārt, tajās, kurās atrodami dobumaini koki vai putnu būrīši. Priekšroku dod dabiskām slēptuvēm (koku dobumiem, kā arī pussatrupējušām kritalām, celmiem vai koku stumbeņiem ar cauru vidu), taču arī putnu būrīšos (un īpašos susuru būrīšos) iemitinās ļoti labprāt. Ja dobu vietu trūkst, midzeni var ierīkot žagaru kaudzē, jaunas eglītes vai priedītes skuju sabiezinājumā, liela lapu koka staklē uz horizontāli atejoša zara līdzās stumbram, putnu (visbiežāk sīļu, mežastrazdu) vai vāveres pamestā ligzdā.
Dienu nereti pavada vairāki īpatņi vienā midzenī (guļvietā).
Patērē gan dzīvnieku, gan augu valsts barību, tomēr lielāko daļu ēdamā sastāda dzīvnieku izcelsmes barība. Ēdamo iegūst galvenokārt kokaugu lapotnē, uz zemes - salīdzinoši reti. Barības sastāvs daudzveidīgs. Ēdienkartē ietilpst dažāda barība: lapu koku, krūmu un skujkoku sēklas, augļi, ogas, visādi kukaiņi visās attīstības stadijās, gliemji, tārpi, nelielu putnu olas un mazuļi, un pat perētājas, peļveidīgo grauzēju bērni. Iespējams, ka ēd arī mugurkaulnieku (tostarp sugasbrāļu) atliekas. No augu valsts produktiem dominē sēklas un augļi, no dzīvnieku valsts produktiem - kukaiņi. Iegūto barību mēdz aizgādāt uz noteiktām paslēptuvēm, lai drošībā un netraucēti ieturētu maltīti. Paslēptuvēs-ēstuvēs atrodamas ēdiena paliekas, pārsvarā - kukaiņu apvalki. Arī spirās, kas bieži vien atstātas turpat līdzās, saskatāms kukaiņu (lielākoties vaboļu) apvalks - hitīns.
Vairošanās periods sākas maijā. Pāroties noskaņoti dzīvnieki reizēm mēdz būt aktīvi arī gaišajās diennakts stundās, partnera meklējumos viņi pārvietojas ne vien pa kokiem un krūmiem, bet nereti arī pa zemi. Atstāj smaržojošas zīmes. Skandina kāzu „dziesmas”: mātītes svilpj (vai nu asi, spalgi, aprauti, vai arī stieptās sērijās), tēviņu radītās skaņas atgādina zemās toņkārtās ieturētu burbuļojošu šņākšanu. Starp atsevišķiem saucieniem vai to sērijām tiek ieturētas diezgan garas pauzes. Mātītes „dzied” skaļāk par tēviņiem.
Izveido īslaicīgu pāri. Gadā viens metiens. Grūsnība ilgst 23-25(28) dienas. Pirms dzemdībām mātīte tēviņu padzen. Metienā (2)3-5(7) mazuļi. Metiens neattīstās vienmērīgi. Vairākas stundas ik nakti, kamēr māte gādā sev ēdienu, mazuļi pavada vieni. Ja midzenis, top pārlieku piegružots vai, ja draud briesmas, māte, satvertus zobos, aiznes bērnus uz citu vietu. Kad pēcnācēji paaugušies, uz citu mājvietu viņi pa zemi vai zariem tiek vesti prom rindā jeb t.s. „karavānā”. Bērni atrodas mātes aprūpē apmēram 5 nedēļas. Dzimumgatavību sasniedz nākamajā pavasarī. Dzīves ilgums 4-5(8) gadi.
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni, sermuļveidīgie zvēri. Susurim viegli atdalās āda - īpatnība, kas kalpo aizsardzībai: ja kāds plēsējs satver viņa asti, tās āda, dzīvniekam cenšoties izrauties un izlocīties, notrūkst, nomaucas un paliek uzbrucējam. Sakropļotā aste pēc laiciņa nopūst un nokrīt, vai arī susuris pats to sev nograuž.
Statuss:
Lokāli var negatīvi ietekmēt mazo dobumperētāju putnu populāciju, jo iznīcina (apēd) dējumus un perētājas, iemitinās putniem izliktajos būros, ir konkurents arī dabisko dobumu aizņemšanā.
Aizsargājama suga. Iekļauta EP Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā, LR MK aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanās grāmatas 3.kategorijā.
Kopsavilkums:
Latvijā visretāk sastopamais susuris. Aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada ciešā guļā. Rosās galvenokārt krēslā un tumsā. Nometnieks. Uzturas bagātīgi aizaugušos mežos. Pārsvarā ēd dzīvnieku izcelsmes barību. Gadā viena pēcnācēju paaudze. Lokāli var negatīvi ietekmēt mazo dobumperētāju putnu populāciju. Aizsargājams.
The rarest dormouse species in Latvia on its northern area limit. Occurs in deciduous forests.
Evident locality in SE Latvia only.
Самый редкий вид сони в Латвии на северной окраине ареала. Предпочитывает заросшие лиственные леса. Достоверное местонахождение только в юго-восточной части страны.
