Apraksts:
Ķermenis garens, kopumā cilindrisks, pakaļējā trešdaļā nedaudz saplacināts. Galva salīdzinoši liela. Purns pāriet slaidā, ļoti kustīgā, ar gariem taustes matiem klātā snuķī. Ausis (0,5)0,8-1 cm garas, apslēptas apmatojumā, to gliemežnīcas noapaļotas. Acis apaļas, mazas. Kājas īsas, vienāda garuma, pēdas piecpirkstainas. Kājas īpaši pielāgotas amfibiotiskam dzīves veidam: ir vairāk nekā citiem ciršļiem apmatotas; pakaļkājas novirzītas uz aizmuguri, mazliet izvērstas uz ārpusi, to pēdas relatīvi garas; pēdu un pirkstu malās atrodas rindā izkārtoti rupji, elastīgi, pagarināti mati (peldsari), kurus dzīvnieks spēj viegli izvērst un sakļaut. Arī aste pielāgota funkcionēšanai ūdenī – ir blīvi apmatota, apakšpusē tā ķemmveidā klāta ar pagarinātiem, izvēršamiem matiem. Astes garums manāmi pārsniedz pusi no ķermeņa garuma.
Lielākais cirslis Eiropā. Ķermeņa un galvas kopējais garums - (6,5)7–9(11) cm, astes garums - (4,5)5,3–6,5(7,7) cm. Dzīvnieka svars – (10)12-18(23) grami.
Ķermeņa apmatojums īss, mīksts, biezs, ļoti blīvs un izteikti divkrāsains - virspusē tas viscaur (no purna gala līdz astes galam) vienmērīgi melns, tumšbrūns vai melni brūns (vienīgi aiz acs neliels gaišs plankums), apakšpuse ir viscaur sudrabaini balta (nereti ar viegli rudu vai tumši pelēku punktējumu). Tumšā virspuse krasi (bez pārejas) nodalīta no gaišās apakšpuses. Ziemas kažokam virspuse spīdīga. Jauniem dzīvniekiem apmatojuma krāsojums blāvāks.
Starp dzimumiem ārējas atšķirības nav.
Zobu formula: I 3/2, C 1/0, P 2/1, M 3/3 = 30
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Kariotipā 2n = 52 hromosomas.
Izplatība un sastopamība:
Sugas pamatareāls plašs - ietver lielu Eirāzijas teritoriju: no ziemeļrietumu Spānijas un Britānijas rietumos līdz Klusā okeāna piekrastei austrumos; ziemeļos tā robežas sasniedz Ziemeļu Ledus okeānu Skandināvijā, Taimiras pussalu, Jakutijas dienvidus un Magadānu, dienvidos – Itālijas centrālo daļu, Grieķijas, Mazāzijas, Mongolijas un Ķīnas ziemeļus, iesniedzas Ziemeļkorejā.
Latvijā sastopams visā valsts teritorijā vietās, kur netrūkst piemērotu slēptuvju un barības. Dzīvo galvenokārt pie ūdenstilpēm (upēm, vecupēm, strautiem, ezeriem, dīķiem, novadgrāvjiem), ja vien to krasti ir aizauguši. Apdzīvo arī purvus, slapjos mežus, palieņu pļavas. Siltajā sezonā sausā laikā allaž mājo tikai ūdenstilpju tiešā tuvumā, bet ar nokrišņiem bagātos periodos mēdz attālināties no tām vairākus simtus metru. Ziemā izvēlas ūdeņus, kuros pat lielā salā saglabājas ledus nesegtas vietas un kuru piekrastē dziļi nesasalst augsne.
Dzīves veids:
Aktīvs visu gadu. Vienpatis. Nometnieks. Izteikti teritoriāls. Izdala asu specifisku smaku. Regulāri iezīmē apdzīvojamo teritoriju un aktīvi to aizsargā no sugasbrāļiem.
Pēdminis. Pārvietojas ātri, galvenokārt soļos vai 8–10 cm tāliem lēcieniem.
Amfibiotisks dzīvnieks. Meistarīgi peld un nirst. Ar ūdeni viņu saista galvenokārt barības ieguve.
Ūdensciršļa apmatojums ir gana blīvs, lai sargātu ķermeni no ūdens piekļuves. Turklāt, kažoks spēj zināmu laiku saglabāt sevī gaisa slāni, kas novērš samirkšanu. Gaisa slāņa dēļ dzīvnieks skaidrā ūdenī izskatās sudrabains. Tiesa, gaiss pamazām izdalās, tāpēc dziļumā nirstoša ūdensciršļa pārvietošanās maršrutu nodod burbuļi.
Īpaši veidotā ūdensciršļa aste peldot funkcionē gan kā dzenskrūve, gan kā stūre. Pēdu un pirkstu sānu sari, kad dzīvnieks tos ūdenī izvērš, pilda peldplēvju funkciju. Izkāpjot krastā, sari tiek cieši piekļauti. Līdzko pametis ūdeni, dzīvnieks, ja netiek traucēts, tūdaļ susina un sakopj kažoku.
Skrienot pa zemi, ūdenscirslis raksturīgi uzliec augšup snuķīti.
Alas (apmēram 2 cm diametrā) dzīvnieks pats rok vienīgi irdenā augsnē tiešā ūdens tuvumā; tās ir īsas. Izmanto arī kurmju un peļveidīgo grauzēju veidotas pazemes ejas.
Atpūtas kameras un migas guļai atrodas krastā netālu no ūdens; tās ūdenscirslis ierīko paša izraktos vai dabiskos, vai citiem nelieliem dzīvniekiem atņemtos pazemes tukšumos. Mājokļiem allaž ir vairākas (vismaz 3) izejas: viena - zem ūdens, otra - krastā tieši pie ūdens līmeņa, pārējās - sausumā.
Ūdenscirslim raksturīga intensīva vielmaiņa un vāja termoregulācija, tādēļ diennaktī viņš apēd barības daudzumu, kas pārsniedz apmēram pusi no paša svara. Nedrīkst badoties ilgāk par 2 diennaktīm. Ir aktīvs dienu un nakti, atpūšas relatīvi maz. Barību gādā gan uz sauszemes, gan – galvenokārt - ūdenī, tostarp, nirstot dziļumā. Tomēr vienā piegājienā zem ūdens uzturēties spēj neilgi, apmēram 20 s, bet aktīvi nirt – tikai apmēram 10 s. Ūdenī iegūto barību apēd uz sauszemes.
Ēdienkartē ietilpst visdažādākie bezmugurkaulnieki (gliemji, tārpi, kukaiņi, zirnekļi, vēžveidīgie), pat nelieli mugurkaulnieki (zivis, abinieki, grauzēji un putnu mazuļi), arī zivju un abinieku ikri.
Lielais ūdenscirslis ir viens no retajiem indīgajiem zīdītājiem. Viņa zemmēles siekalu dziedzeris izdala toksīnu ar neiroparalītisku iedarbību. Pateicoties tam, dzīvnieks spēj sarūpēt un noglabāt slēptuvēs barības rezerves, kas sastāv no dzīviem, bet nekustīgiem mugurkaulniekiem (nelieliem grauzējiem, vardēm).
Vairojas siltajā sezonā – no aprīļa līdz septembrim. Poligāms. Metienā (4)6–9(12) mazuļi. Gadā mātītei var būt 1 līdz 3 (Latvijā parasti ir 2) metieni. Katrā nākamajā metienā mazuļu skaits samazinās. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem. Vairošanās sezonas beigās pieaugušie dzīvnieki mirst.
Grūsnība ilgst 24-27 dienas. Pirms dzemdībām mātīte pazemē izkārpa īpašu midzeni, ko izpolsterē ar sausu zāli, lapām, sūnām.
Mazuļi nāk pasaulē kurli, akli, bezzobaini. Zīdīšanas periods – 38-40 dienas. Apmēram 50 dienu vecumā jaunie dzīvnieki pamet māti – kļūst patstāvīgi. Dzimumgatavību sasniedz 8-10 mēnešu vecumā.
Dzīves ilgums 14-18 mēneši.
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir lapsas (nokož, bet parasti neapēd) un caunveidīgie zvēri, lielie putni (piekūnveidīgie, pūces, stārķi) un lielas plēsīgās zivis.
Mēsli:
Ūdensciršļa ekskrementi ir spirveidīgi, 7–10 mm gari, atgādina rīsu graudus, sastāv no cieši sapresētiem nesagremotās barības gabaliņiem; to krāsa - melna.
Statuss:
Aizsargājams. Iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā.
Kopsavilkums:
Lielākais cirslis Latvijā. Sastopams visā valsts teritorijā, bet sporādiski, galvenokārt pie dažādām ūdenstilpēm. Apdzīvo arī purvus, slapjos mežus, palieņu pļavas.
Aizsargājams. Iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas IV kategorijā.
The biggest shrew in Latvia. Distributed sporadically throughout the country, mostly in close proximity to various water-bodies. Sometimes can be found in mires, wetland forests, and floodplain meadows.
Protected species. Redlisted species (Category IV).
Самый большой вид семейства Soricidae в Латвии. Встречается спорадически по всей стране, в основном по близости разных водоемов. Иногда - также на болотах, заливных лугах и в топяных лесах.
Охраняемый вид. Занесен в Красную книгу (категория IV).
