pelēkā žurka

Rattus norvegicus Berkenhout

Rattus norvegicus Berkenhout attēls

latviski: pelēkā žurka

angliski: brown rat

vāciski: Wanderratte

zviedru: brun råtta

igauņu: rändrott

lietuviešu: pilkoji žiurkė, rudoji žiurkė

krievu: серая крыса

  • rattus-norvegicus-berkenhout
  • rattus-norvegicus-berkenhout-B

Apraksts:

Ķermenis peļveidīgs, samērā slaids, tā garums (17)20-25(28) cm. Galva iegareni trīsstūraina, ar relatīvi platu un strupu purnu. Uz purna - diezgan gari, melni vibrisi jeb taustes mati. Acis nelielas, brūnas. Ausu gliemežnīcas ovālas, biezas, tumši pelēkas vai brūnpelēkas, maz apmatotas, vidēja izmēra, garumā - (1,8)2,0-2,4(2,6) cm (auss garums ir mazāks par attālumu starp aci un ausi). Aste gandrīz bez apmatojuma vai reti segta ar īsiem matiņiem, virspusē tumšāka nekā apakšpusē, vienmēr īsāka par ķermeni, tās garums - (12)17-20(23) cm (vidēji apmēram 80% no dzīvnieka ķermeņa garuma), asti sedzošo ragvielas zvīņu gredzenu skaits - 146-205. Kājas samērā garas. Pēdminis. Pēdas platas, vidēji garas, piecpirkstainas; malējie pirksti daļēji reducēti (ievērojamāk priekškājām). Pieci vai seš pāri zīdekļu. Ķermeņa svars - (200)270-490(580) grami.

Neraugoties uz latvisko nosaukumu, pelēkā žurka nav patiešām pelēka, viņas kažoka pamatkrāsojums var būt visai variabls. Dzīvnieka virspuses apmatojumā līdztekus pelēkajiem toņiem krāsa mēdz variēt no tumši rūsganas līdz pat dzeltenbrūnai un parasti ir „iezīmēta” ar retiem, bet samērā labi saskatāmiem, par pārējiem matiem garākiem, raupjākiem, tumšākiem, metāliski viegli zaigojošiem akotmatiem. Sāni nedaudz, bet vēders izteikti gaišāks par muguru. Raksturīgi, ka ķermeņa apakšpusē katra mata sākumposms pie pašas saknes ir uzkrītoši tumšāks nekā tā pārējā daļa.

Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 42 hromosomas.

Līdzīgās sugas ir melnā žurka un mājas pele.

Melnā žurka (Rattus rattus) no pelēkās žurkas atšķiras ar mazāku izmēru, ar mazāk raupju apmatojumu. Tumšā pamattipa dzīvniekiem apmatojums tumšāks nekā pelēkajai žurkai (kažoks mugurpusē - melnbrūns, noklāts atsevišķiem melniem vai tumšpelēkiem, ar metāliski zaļu spīdumu apakšpusē „izrotātiem” akotmatiem, sāni - brūni, vēderpuse - pelnpelēka), bet gaišā pamattipa dzīvniekiem apmatojuma krāsa samērā līdzīga pelēkās žurkas kažoka krāsai (mugura pelēkbrūna, sāni okerbrūni, apakšpuse dzeltenīga, gaišpelēka vai pat balta, nereti asi norobežota no sānu krāsojuma). Atšķirīgas ķermeņa proporcijas - relatīvi slaidāks ķermenis, noapaļotāka galva, smailāks purns, lielākas ausis (ausi pieglaužot uz priekšu, tā sniedzas līdz acij) un acis, garāka aste (tā parasti pārsniedz ķermeņa garumu). Ausis ir plānākas, ar retu apmatojumu.
Mazāk vaislīga, miermīlīgāka, pret siltumu un sausumu prasīgāka. Latvijā izplatīta nevienmērīgāk un mazāk plaši. Praktiski nav sastopama ārpus apdzīvotām vietām.

Mājas pele (Mus musculus) no pelēkās žurkas atšķiras ar daudz mazāku izmēru. No nelielas (jaunas) pelēkās žurkas atpazīstama pēc mazāk raupja apmatojuma un atšķirīgām ķermeņa proporcijām (relatīvi slaidāks rumpis, relatīvi mazāka galva, relatīvi īsākas kājas).

Izplatība un sastopamība:

Mūsdienās kosmopolītiska, pārsvarā sinantropa. Sastopama visos kontinentos (izņemot Antarktīdu) un ļoti daudzās salās. Sugas izcelšanās vieta atrodas Āzijā (Ķīnas teritorijā), no kuras tā, sākot ar 10.-12. gadsimtu, gan aktīvi, gan pasīvi izplatījusies. Izplatības process globāli turpinās.
Par pelēkās žurkas masveidīgākās invāzijas laiku Eiropā tiek uzskatīts 1727.gads, kad, pirms tam piedzīvojuši tā saucamo „demogrāfisko sprādzienu”, īsti nenoskaidrotu iemeslu dēļ, ļoti daudzi grauzēji aktīvi migrēja rietumu virzienā. Tiesa, Krievijas impērijas Eiropas daļā pelēkā žurka neuzkrītošā daudzumā mājojusi arī agrāk (16. gs) un pamazām sākusi pasīvi izplatīties jau ar Pētera Pirmā flotes kuģiem. Arī Latvijā pelēkā žurka reti un sporādiski esot bijusi manāma jau 16.-17. gs.; lielākā skaitā tā te sākusi piemājot kopš 18. gadsimta. Mūsdienās valsts rietumos un vidusdaļā ir sastopama biežāk nekā austrumos.

Dzīves veids:

Aktivitāti saglabā visu gadu. Pārsvarā krēslas un nakts dzīvnieks. Labi attīstīta oža un dzirde. Diezgan ātri skrien. Spēj samērā augstu lekt. Prot veikli kāpelēt (nozīmīga ekstremitāte kāpelējot ir aste, ko izmanto gan līdzsvara noturēšanai, gan kā tvērējorgānu). Ļoti labi peld, labi nirst. Izcila grauzēja. Piemīt augstas pielāgošanās spējas.
Samērā nesaticīga. Parasti dzīvo mātes ģimenēs. Vienīgi paaugstināta blīvuma apstākļos veido nelielas strikti hierarhiskas kopienas.

Komensālas attiecības ar cilvēku. Lielajās pilsētās mājo daudz labprātāk nekā mazpilsētās, lauku ciematos un viensētās. Priekšroku dod dzīvošanai ēku apakšdaļās (pirmajos stāvos, pagrabos), mitrās kūtīs un kanalizācijas sistēmās, piemājo arī izgāztuvēs, novadgrāvju krastos. Siltajā sezonā daļa pelēko žurku mēdz aizklīst arī patālāk no cilvēku apdzīvotām teritorijām, kur mājo pašu izraktās alās, bet, tuvojoties ziemai, allaž atgriežas antropogēnā vidē.
Ja netiek apdraudētas, parasti izmanto vienus un tos pašus pārvietošanās maršrutus. Uz pastāvīgajām takām var ieraudzīt ekskrementu kaudzītes.

Ēkās mājojošām pelēkajām žurkām par slēpņiem, par midzeņu ierīkošanas vietām parasti kalpo dažādi tukšumi būvēs. Ja nepieciešams, dzīvnieki paši izgrauž vai paplašina ieejas slēptuvēs, tādejādi izveidojot apmēram 5-7 cm diametrā lielus caurumu. Midzeņu darināšanai izlieto visdažādākos materiālus, ko iepriekš sasmalcina.

Barības sastāvs ļoti daudzveidīgs, atkarīgs no pieejamības konkrētajā dzīves vietā. Visēdājs, bet, ja ir izvēles iespējas, priekšroku tomēr dod dzīvnieku valsts olbaltumvielām. No dzīvnieku valsts barībā ietilpst dažādi bezmugurkaulnieki (tārpi, gliemji, kukaiņi), zivis, abinieki, rāpuļi, putnu olas un mazuļi, citu peļveidīgo grauzēju mazuļi. Ēd arī dažādu augu dažādas daļas un pilnīgi visu, no kā pārtiek cilvēki un mājkustoņi, plus vēl ļoti daudz ko citu, piemēram, lopbarības un ēdiena atliekas un pārtikas produktu ražošanas izejvielas, to atkritumus, dzīvus nelielos mājkustoņus, dzīvnieku (tostarp sugasbrāļu) līķus, fekālijas, kaulus, ragus, nagus, vasku, ziepes.
Obligāti ir nepieciešama brīva pieeja dzeramajam ūdenim.

Poligāma. Vairojas visu gadu, intensīvāk siltajā sezonā. Labvēlīgos temperatūras un barošanās apstākļos mātīte var dzemdēt 5-6 reizes gadā.
Grūsnība ilgst nepilnu mēnesi. Metienā (2)6-8(15) mazuļi. Pēcnācēji kļūst patstāvīgi (arī vairoties spējīgi) 3-4 mēnešu vecumā. Dzīvo vidēji trīs gadus.

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki: dažādi plēsīgie zvēri un plēsīgie putni. Mēdz būt intensīvi invadēta ar ektoparazītiem (utīm, blusām, siltajā sezonā arī ērcēm). Bieži sirgst ar dažādām apmatojuma atmiršanu un ādas pūžņošanu izraisošām kaitēm, arī infekcijas un invāzijas slimībām.

Mēsli:

Ekskrementi ir kapsulveidīgi, ar strupiem galiem, melni, 18-20 mm gari (svaigi - mīksti, veci - cieti).

Statuss:

Nodara ļoti būtisku kaitējumu, ja iemājo lauksaimniecības ražojumu glabātavās, pārtikas produktu noliktavās (viens no bīstamākajiem noliktavu kaitēkļiem!), kur sabojā un piesārņo vērā ņemamu daudzumu produkcijas. Arī cilvēku mājokļos un mājdzīvnieku novietnēs apēd, sagrauž, izvazā, piemēslo produktus.

Epidemioloģiski kaitīga. Ir cilvēkiem un mājdzīvniekiem ļoti bīstamu infekcijas un invāzijas slimību - brucelozes, infekciozās dzeltenās kaites, pseidotuberkulozes, salmonelozes, listeriozes, trakumsērgas, cūku mēra, trihinelozes (un vēl dažu helmintožu) - pārnēsātāja un to perēkļu uzturētāja. Uz sava ķermeņa ienes telpās ektoparazītu faunu.
Ja liegta atkāpšanās iespēja („stūrī iedzīta” žurka), var izturēties agresīvi pret cilvēku.
Asinot zobus un veidojot ejas, sagrauž no dažādiem materiāliem darinātas ēku daļas. Netīši var sabojāt elektroinstalāciju, sakaru kabeļus, ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas. Bojā visdažādākos cilvēku darinājumus, izmantojot tos par materiālu savu midzeņu ierīkošanai.

Pozitīvā praktiskā nozīme: no pelēkajām žurkām radītas baltās un raibās laboratorijas žurkas, kuras plaši tiek izmantotas par modeļiem cilvēku slimību izpētes eksperimentos, ģenētiskos eksperimentos, eksperimentos ar farmakoloģiskiem līdzekļiem, slimību diagnosticēšanā. Viņas izmanto zoopsiholoģiskiem pētījumiem. Arī lielākā daļa no dažādajām „mājas žurkām”, kas tiek turētas nebrīvē par mīļdzīvniekiem, selekcionētas tieši no pelēkajām žurkām. „Mājas žurkas” ir pamatbarība daudzu sugu nebrīvē (zoodārzos u. tml.) turētiem dzīvniekiem.

Kopsavilkums:

Sinantropa. Latvijā plaši izplatīta, sastopama galvenokārt dažādās antropogēnajās teritorijās (biežāk lielajās pilsētās). Visēdāja (barības sastāvs ļoti daudzveidīgs). Poligāma. Piemērotos apstākļos spēj vairoties visu gadu. Nodara kaitējumu tautsaimniecībai. Var būt epidemioloģiski bīstama.

Very common companion of human settlements throughout the country.

Повсеместный сопровождающий вид человеческой деятельности по всей стране.

Apskati citas sugas: