Valsts dienvidu apvidos dažās vietās konstatēts dārzbēglis. Nereti dārzos un kapsētās kultivēts augs. Iespējama arī citviet. Tās dabiskais areāls Eiropā ziemeļos pienāk diezgan tuvu Baltijas valstīm. Vietējā klimatiskā piemērotība, šai sugai raksturīgā augstā saglabāšanās un vairošanās spēja noteic lokālu naturalizēšanos un reizēm bagātīgus atradumus tādās vietās, kas laiku pa laikam izraisa jautājumus par sugas statusu. Dižā prīmula nav Latvijas vietējais augs! Tā ir tipiska un daudzskaitlīga platlapju mežu un pļavu suga augu sabiedrībās, kuru dabiskais fitoģeogrāfiskais areāls nepārsniedz (izolētās atradnēs) Vislas baseina dienviddaļu Polijā – maksimums līdz 52–53° Z platuma baseina dienvidrietumos. Dižajai prīmulai Latvijas dienvidu kultūrainavā nav pat vismazāko priekšnoteikumu (tajā skaitā – senas ieceļošanas koridoru) izolētu jeb reliktu atradņu iespējai simtiem kilometru gaisa līnijā attālu no tuvākajām izplatības vietām, ko vēl atzīst par dabiskā areāla robežu. Vēsturiski jau kopš XVI gadsimta tā itvisur plaši ieviesta Eiropas austrumu-ziemeļu virzienā, jo sevišķi vāciskās kultūrtelpas ietekmes apvidos, kā viegli audzējams, krāšņs pavasara augs.
Salīdzinājumā ar gaiļbiksīti P.veris kopumā tā ir nedaudz masīvāka, gaišziedaināka, bez izteiktiem (dzeltenoranžiem) plankumiem vainaga rīklītes pamatdaļā un ar mazliet lielākiem ziediem. Kauss salīdzinoši blīvāk piegulst pie vainaga stobriņa (nevis atstāj tikko jaušami uzpūstu un atstāvošu iespaidu kā gaiļbiksītei).
Attēli aplūkojami augstāk – ilustrāciju joslā pie gaiļbiksītes. Dižās prīmulas attēlos ir nosaukuma uzlīme.
Šīs sugas iekļaušana Latvijas florā jau ne reizi vien apspriesta. Dažādu ilggadīgi audzētu krāšņumaugu (kas vienmēr var nejauši parādīties “savvaļā” izmesti pēc ravēšanas vai saglabāties “papuvē” vai zālienā, kādreizējos stādījumus nekopjot un pametot atmatā, vai kādā citā līdzīgā veidā) iekļaušana floras sastāvā vienmēr ir ļoti diskutējama lieta un bieži cieš no pārmērībām un neierobežota dedzīguma. Tāpat ir jārēķinās, ka krāšņumaugi mūsdienās (XXI gs.) absolūtajā vairumā gadījumu vairs nav “tīra” pamatsuga, bet gan šķirnes, kuru izskata pazīmes un īpašības nepārtraukti tiek mainītas (“uzlabotas”).
Dažādu neizzinātu apstākļu kopuma dēļ (klimata un vides pārmaiņas, piemērotu biotopu pieejamība, konkurētspēja, varbūtēji sekmīgi sēklu izplatītāji u.tml.) dižās prīmulas ieviešanās Latvijā un, spriežot pēc jaunākajiem datiem (uz 2022), mērena zināmo atradņu skaita palielināšanās un naturalizēšanās šo Centrāleiropas sugu pēc izplatības tendences faktiski pielīdzina citiem svešzemju krāšņumaugiem, kuri dažādā intensitātē un sekmīgumā jau agrāk pakāpeniski ieviesušies pie mums, tostarp: dižsūrenes, puķu sprigane, smaržīgā vakarene, mazā kapmirte u.c. Visas šīs sugas ir dārzbēgļi, neatkarīgi no tā, kādos biotopos pašlaik Latvijā ieraugāmas.
Šajā sakarībā pieminēšanas vērtas ir atsauces, kas norādītas Latvijas floras (1988) sarakstā, balstoties uz vienīgo ievākumu 1978.g. dienvidaustrumos pie Eglaines 1971-1986.g. aktīvu lauka darbu rezultātā. Proti: “jauna suga Latvijā, kas nav minēta Latvijas florā [t.i. - domāta četrsējumu akadēmiskā flora Prof.P.Galenieka redakcijā, izdota 1953-1959 – aut.piez.] un kura nav zināma no senākiem herbārija ievākumiem un agrākās literatūras”. Tā nav iekļauta pēdējā izdotajā Latvijas augu noteicējā (1980) un, visbeidzot, Latvijas vaskulāro augu floras sarakstā (1999) norādīta kā “dārzbēglis, kurš diezgan bieži pāriet savvaļā”. Līdzīgs statusa vērtējums (t.i., parku un dārzu augs, kas šur tur kļūst par dārzbēgli) atrodams arī kolektīvajā Baltijas valstu florā (2.sēj., 1996), papildus norādot, ka Lietuvā sugas naturalizēšanās nenotiek. Pie visiem uzskaitītajiem apstākļiem debates par dižās prīmulas (Primula elatior) statusu Latvijā un Baltijā ir primitīvas – tas sen jau ir zināms: dārzbēglis!