zaļais krupis

Bufo viridis Laur.

Bufo viridis Laur. attēls

latviski: zaļais krupis

angliski: green toad

vāciski: Wechselkröte, Grüne Kröte

zviedru: grönfläckig padda

igauņu: rohekärnkonn

lietuviešu: žalioji rupūžė

krievu: зеленая жаба

  • bufo-viridis-laur
  • bufo-viridis-laur-B
  • bufo-viridis-laur-C
  • bufo-viridis-laur-D

Izplatība kartē

Bufo viridis Laur. karte

Senais nosaukums:

raibais krupis.

Apraksts:

Ķermeņa garums ap 7 cm. Āda kārpaina, galvas malās pieauss indes dziedzeri ­ parotīdi. Mugura pelēka ar labi izteiktiem tumšzaļiem plankumiem un sīkām sarkanām kārpiņām. Vēderpuse gaiša, parasti bez plankumiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas īsiem lēcieniem. Tēviņš nedaudz mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumši brūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied diezgan intensīvi visu nārsta periodu. Dziesma melodiska, ļoti īpatnēja.

Ekoloģija:

Bioloģiski diezgan tuvs smilšu krupim, taču nārsta periods īsāks - laikposmā: 1.05.-15.05. Dzīves un nārsta vietu izvēlē arī līdzīgs smilšu krupim, taču daudz tolerantāks pret cilvēka klātbūtni. Nārsta vietas bieži atrodas parkos, mākslīgajās ūdenstilpēs, lielākos dīķos ar smilšainiem krastiem, karjeros. Mātīte iznērš līdz 10000 - 12000 ikru, taču parasti to skaits ir ap 5000. Ikri savirknēti tievos recekļainos līdz 7 m garos pavedienos. Kurkuļi izšķiļas pēc 3 - 6 dienām. Kurkuļi, tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, - sīki (ap 3 cm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 45 - 55 dienām, un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlijā. Dzimumgatavība iestājas dzīves ceturtajā gadā. Daži autori pieļauj iespēju, ka dabā zaļais krupis varot krustoties ar smilšu krupi, atstājot pilnvērtīgus pēcnācējus (Flindt, Hemmer, 1967). Latvijā tas arī būtu iespējams, ņemot vērā, ka sugas izvēlas līdzīgus biotopus, taču līdz šim šādi gadījumi pie mums nav konstatēti. Jāatzīmē, ka Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kurā sastopamas abas šīs krupju sugas, jo zaļā krupja areāla pamatdaļa atrodas austrumos (līdz pat Mongolijai), bet smilšu krupis ir izplatīts tikai Rietumeiropā. Zaļais krupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem. Aktīvs mijkrēslī un naktī, pēc pērkona vai mākoņainā laikā - arī dienā; nārsta periodā - cauru diennakti. Ļoti labprāt apmetas cilvēka tuvumā: blīvas populācijas vairākos Rīgas jaunajos apbūves rajonos, arī vecos parkos. Bieži novērojams siltos vasaras vakaros lecam pa ietvēm, medījot kukaiņus, kas pulcējas ielu laternu gaismā. Bieži manīts siltumnīcās. Dārzos būtiski samazina kaitēkļu skaitu. Par slēptuvēm bieži vien izvēlas arī saimniecības ēkas. Ziemošanas periods sākas septembra beigās.

Izplatība:

Vidus- un Austrumeiropa, Sibīrija, Vidusāzija un Ziemeļāfrika; uz rietumiem līdz Reinai un Ronai, uz ziemeļiem - līdz Dienvidzviedrijai un Igaunijai. Latvija atrodas uz izplatības areāla robežas. Pie mums zaļais krupis konstatēts pārsvarā lielu upju (Daugava, Lielupe, Ogre, Aiviekste) tuvumā. Šādam izplatības fenomenam izskaidrojuma pašreiz nav. Līdzīgu ainu apraksta arī J.Siliņš un V.Lamsters, - tikai viņu norādītās atradnes Gaiziņkalna apkārtnē un Rucavā pēdējos gados vairs nav apstiprinājušās. Ir iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Sakarā ar to, ka atradņu skaits Latvijā ir samērā neliels, būtu nepieciešams pievērsties šīs sugas aizsardzībai arī pie mums, īpašu uzmanību veltot nārsta vietu saudzēšanai un atsevišķos gadījumos - arī uzlabošanai.

Apskati citas sugas: