smilšu krupis

Bufo calamita Laur.

Bufo calamita Laur. attēls

latviski: smilšu krupis

angliski: natterjack (running toad)

vāciski: Kreuzkröte, Rohrkröte, Hausunke

zviedriski: stinkpadda

igauniski: juttselg-kärnkonn

lietuviski: nendrinė rupūžė

krieviski: камышовая жаба

Bufo calamita Laur. karte

Senais nosaukums:

Sastopams arī nosaukums "smirdošais krupis", kas visdrīzāk cēlies no zviedru nosaukuma stinkpadda.

Apraksts:

Ķermeņa garums 4,5 - 5,5 cm. Āda kārpaina, galvas malās nelieli pieauss indes dziedzeri - parotīdi - tumši sarkanā vai brūnā krāsā. Mugura iedzelteni pelēka vai zaļgani brūna, tās nokrāsa atkarīga no substrāta pamatkrāsas. Pāri mugurai stiepjas sugai ļoti raksturīga šaura, dzeltenīga svītra. Vēderpuse gaiša, ar nelieliem, tumšiem plankumiem. Redzokļi horizontāli. Pārvietojas skrienot (angliskais nosaukums ir running toad ­ "skrienošais krupis"). Tēviņš mazāks, nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē un tumšu kakla apakšpusi. Iekšējais rezonators labi attīstīts; dzied diezgan intensīvi, visu nārsta periodu; dziesma ļoti specifiska, atgādina skaļu circeņa sisināšanu, klusās vasaras naktīs dzirdama kilometriem tālu. Vienmēr sastopams apvidos ar smilšainu augsni. Viegli konstatējams pēc raksturīgām pēdām sausās smiltīs.

Ekoloģija:

Nārsta periods diezgan garš - laikposmā 1.05.-20.06. Parasti izvēlas nelielus dīķus, smilšu vai grants karjerus, bieži vien arī dziļākas peļķes ar jūras ūdeni liedagā, jo smilšu krupis atšķirībā no pārējiem mūsu abiniekiem ir mazjutīgs pret ūdens sāļumu. Mātīte iznērš līdz 3000 ikru, kas savirknēti tievos, recekļainos 1,5 - 2 m garos pavedienos. Kurkuļi izšķiļas pēc 3 - 4 dienām. Kurkuļi, tāpat kā citām Latvijā sastopamām krupju sugām, sīki (ap 30 mm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 40 - 50 dienām, un šīgadeņi (kuri jau viegli atšķirami no pārējiem bezastes abiniekiem pēc dzeltenas svītras uz muguras) parasti atstāj ūdenstilpi jūnija beigās. Dzimumgatavība tēviņiem iestājas trešajā dzīves gadā, mātītēm - ceturtajā. Tās smilšu krupja populācijas, kas dzīvo jūrmalā, pastāvīgi svārstās uz iznīcības robežas. Atšķirībā no samērā stabilās un drošās iekšzemes dzīvesvides, ūdenstilpes liedagā negaidīti izveidojas un pazūd ikgadējās vētrās. Parasti peļke krupjiem šķiet īpaši pievilcīga uzreiz pēc izveidošanās, taču tajā vēl nav izauguši ūdensaugi vai izveidojušās citas slēptuves, un kurkuļi izrādās viegli pieejams laupījums plēsoņām. Šādās ūdenstilpēs kurkuļi parasti neizdzīvo līdz metamorfozei. Nākamajā gadā tāda ūdenstilpe krupjus joprojām interesē un tie tur veiksmīgi vairojas, taču trešajā gadā tā vai nu izzūd, vai arī ir pilnībā aizaugusi un nārstam nepiemērota, tāpēc ne katrs gads ir krupju populācijai veiksmīgs. Astoņdesmitajos gados atklājās, ka parastā krupja kurkuļi, kas izšķiļas agrāk un attīstās ātrāk par smilšu krupja kurkuļiem, bieži vien pārtiek no smilšu krupja ikriem un pat kāpuriem (Frazer, 1989). Autora novērojumi, savukārt, liecina, ka liedagā kurkuļu izdzīvošanu bieži apraud kaijas un citi ūdensputni. Smilšu krupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, parasti ūdenstilpju smilšainajos krastos. Aktīvs mijkrēslī un naktī; nārsta periodā cauru diennakti. Slēpjas zem dažādiem priekšmetiem smiltīs; tuvāk rudenim pārvācas tālāk no liedagiem uz iekšzemi un pavada laiku zem akmeņiem un kritušiem kokiem, grauzēju alās, akmeņu kaudzēs. Labi jūtas kapos (arī V.Lamsters ir novērojis smilšu krupjus Bolderājas kapu apkārtnē, J.Siliņš - Meža kapu apkārtnē (Siliņš un Lamsters, 1934). Ziemošanas periods sākas septembra beigās. Pateicoties savām ekoloģiskajām īpatnībām, salīdzinoši retajai sastopamībai un novērošanas vienkāršībai smilšu krupis ir populārs izpētes objekts Ziemeļ- un Rietumeiropā.

Izplatība:

Rietumeiropa: uz ziemeļiem līdz Anglijai, Dienvidzviedrijai un Igaunijai, dienvidos - līdz Ziemeļitālijai, Austrijai, Čehijai un Ziemeļukrainai. Latvijas teritoriju šķērso smilšu krupja izplatības areāla austrumu robeža. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) norāda, ka tas ir izplatīts visā Kurzemē, sākot no dienvidrietumu daļas, un Rietumvidzemē līdz Valmierai. Vairākas atradnes, kas atzīmētas minētajā darbā, pēdējos gados vairs nebija atrodamas, piemēram, Sarkandaugavā, Ķīšezera un Meža kapu apkārtnē, Ilģuciemā, Bolderājā un Rīgas jūrmalā. Var apgalvot, ka pēdējo piecdesmit gadu laikā smilšu krupja izplatība samazinās. A.Bērziņš savos smilšu krupja izplatībai veltītajos rakstos (A.Bērziņš, 1984, 1987) dod ļoti detalizētu visu Latvijā atzīmēto smilšu krupja atrašanas gadījumu uzskaitījumu. Viņš arī norāda, ka smilšu krupis Latvijā nav atrasts uz austrumiem no janvāra -70C izotermas, un ka tā izplatību būtiski ietekmē ne tikai klimatiskie apstākļi, bet arī piemērotu nārsta vietu esamība vai to trūkums. Savukārt, autora rīcībā esošie dati ļauj novilkt pašreizējo izplatības robežu pa kartē iezīmēto līniju. Šīs sugas stāvoklis un izplatība Baltijā ir sīki aprakstīti S.Gruoža, I Caunes un V.Vilnīša rakstā (1986). Acīmredzot smilšu krupja atradņu skaita samazināšanās izskaidrojama ar piekrastes un Rīgas apkārtnes apbūvi, rekreācijas slodzes pieaugumu piekrastes joslā, kā arī smilšu un grants karjeru rekultivāciju. Visas šīs darbības būtiski samazinājušas vairošanās vietu skaitu. Pašreiz šīs sugas stāvoklis Latvijā ir stipri apdraudēts. Smilšu krupis ir iekļauts Latvijas, kaimiņvalstu un Baltijas Sarkanajās grāmatās, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Sugas saglabāšanai Latvijā ir nepieciešama dzīvesvietu un it īpaši nārsta vietu aizsardzība, dažos gadījumos pat to uzlabošana vai radīšana. Ļoti svarīgi ir karjeri, tādēļ nav pieļaujama karjeru nepārdomāta rekultivācija bez konsultācijas ar speciālistu. Smilšu krupja aizsardzībai Latvijā ir radīti vairāki liegumi, taču to skaitam būtu jāpalielinās.

Apskati citas sugas: