brūnais lācis

Ursus arctos (L.)

Ursus arctos (L.) attēls

latviski: brūnais lācis

angliski: brown bear

vāciski: Braunbär

zviedru: björn, brunbjörn

igauņu: pruunkaru

lietuviešu: rudasis lokys

krievu: бурый медведь

  • ursus-arctos-l-C
  • ursus-arctos-l
  • ursus-arctos-l-D
  • ursus-arctos-l-B

Izplatība kartē

Ursus arctos (L.) karte

Apraksts:

Lielākais no Latvijā sastopamajiem plēsīgajiem zvēriem. Svars atkarībā no vecuma, dzimuma, kā arī gadalaika ir 100-320 kg. Raksturīgs masīvs, 170-280 cm garš ķermenis ar īsu un resnu kaklu. Galva plata ar samērā īsu purnu un spēcīgiem žokļiem. Arī ausis un aste ir īsas, bet acis salīdzinoši mazas. Kājas ļoti masīvas ar platām piecpirkstainām pēdām un gariem nagiem. Ķermeņa matojums ir garš, biezs un rupjš, un parasti vienkrāsains, bet ar lielu individuālo mainību: no brūngandzeltenīgam līdz tumši brūnam vai pat pilnīgi melnam.
Mēdz izrakt skudru pūžņus, saplosīt satrupējušus celmus un gulošu koku stumbrus, apvērst velēnas. Ar priekškāju nagiem maksimāli aizsniedzamā augstumā iezīmē augošu koku stumbrus.
Lācis ir tipisks taigas faunas elements, kas priekšroku dod lielāku un vecāku skuju koku un jauktu mežu biotopus, kas mijas ar aizaugošiem degumiem un izcirtumiem, kā arī purviem un ūdenstilpēm.
Ziemas midzeņus parasti iekārto dabiskās slēptuvēs pēc iespējas nomaļākās vietās: iedobēs zem izgāztiem kokiem, augsnē vai skudrupūžņos izraktās alās, parasti egļu jaunaudžu biezokņos.

Izplatība un sastopamība:

Visplašāk pasaulē izplatītā lāču suga, kas sastopams gan Eiropā, gan Sibīrijā, gan Āzijas centrālajos (kalnu) rajonos, gan Ziemeļamerikas ziemeļdaļā (kur to reizēm sauc par grizli lāci). Tai pat laikā tiek uzskatīts, ka kopš 1800. gada to skaits un izplatības areāls sarucis uz pusi. Arī lielākā daļa no tā kādreizējā izplatības apgabala Eiropā ir kļuvusi nepiemērota lāču dzīvei sakarā ar cilvēku klātbūtni. 1995.gadā to kopējais skaits ticis novērtēts esam 225 000.
Latvijā pēdējie vietējie lāči iznīcināti laikā no 1921. līdz 1926. gadam. Laiku pa laikam Latvijā ienākošos lāčus rajonā, kur satiekas Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežas, brīvvalsts laikā ātri nošāva. Kopš 1970-tajiem gadiem lācis Latvijā atkal sastopami regulāri. Tomēr lāču skaits Latvijā ir svārstīgs.

Dzīves veids:

Dzīvo pa vienam vai ģimenēs (mātīte ar mazuļiem līdz tie sasniedz 1.5-2 gadu vecumu). Nometnieks- izteikta saistība ar apdzīvoto teritoriju; vienīgi jaunie dzīvnieki pēc ģimenes atstāšanas klejo. Parasti lācis pārvietojas soļos (ar ātrumu 5-6 km/h) vai rikšos (10-12 km/h). Maksimālais reģistrētais pārvietošanās ātrums ir 50-60 km/h. Vidēji dienā lācis noiet 2-3.5 km.
Līdzīgi citiem lielajiem plēsējiem arī lācim, it īpaši tā areāla ziemeļu daļā raksturīgs zems blīvums un liels dzīves iecirknis. Tā lielums ļoti variē, acīmredzot atkarībā no barības pieejamības, cilvēku klātbūtnes, kā arī no dzimuma. Piemēram, centrālajā Zviedrijā tēviņu dzīves iecirknis variē no 128 līdz pat 5430 km², bet mātītēm attiecīgi no 58 km² līdz 345 km².
Lācis apvidū lācis orientējas un barību iegūst galvenokārt ar dzirdes un ļoti labi attīstītās ožas palīdzību. Tas ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Nav izteikta diennakts aktivitātes ritma. Jaunie dzīvnieki veikli rāpjas kokos. Labi peld un mīl ūdenī mazgāties.
Lāča izmēri un fiziskais spēks ļauj tam būt spējīgam ievainot un pat nogalināt cilvēku. Tomēr lācis neuzbrūk cilvēkam kā medību objektam, bet gan aizsargājot sevi, savus mazuļus vai savu laupījumu (nomedītos dzīvniekus).
Barība: Lācis ir tipisks visēdājs, kas pārsvarā, it īpaši vasarā un rudenī uzbarošanās periodā lieto augu barību: ogas, graudus, riekstus un zīles. Nozīmīgu vietu, it īpaši pavasarī lāča barībā ieņem kukaiņi, galvenokārt plēvspārņi (Hymenoptera), kurus tas iegūst, izrakņājot rūsgano skudru pūžņus un izkašņājot kameņu un lapseņu ligzdas. Tai pat laikā pieaudzis lācis var būt arī veiksmīgs mednieks, kam pa spēkam nomedīt pat jaunos alnēnus.
Dzīves cikls: Mazuļi dzimst laikā no janvāra līdz martam. Māte mazuļus zīda apmēram 5 mēnešus. Lācēni aug ļoti lēnām, un dzīvnieki maksimālo lielumu sasniedz tikai 8-10 gadu vecumā. Lācēni dzīvo kopā ar māti apmēram 2 gadus un parasti ziemo kopā ar to vienā midzenī. Dzimumgatavību sasniedz trešajā dzīves gadā. Monogāms. Riesto ik pēc diviem gadiem vasarā - jūnijā vai jūlijā. Reizēm starp tēviņiem notiek asas riesta cīņas. Grūsnība ilgst apmēram 7 mēnešus. Metienā parasti 2-3 mazuļi. Savvaļā brūno lāču dzīves ilgums ir 20-30 gadi.
Lāčiem, kas mīt to areāla ziemeļu daļā, raksturīga došanās ziemas guļā. Vasaras beigās lācis intensīvi barojas, un taukaudos tiek uzkrāti tauki. Tie ir vienīgais enerģijas avots ziemas guļas laikā. Ziemas guļa ir pielāgojums sezonālajām izmaiņām barības pieejamībā un, acīmredzot, vairošanās stratēģijā, kas izpaužas kā relatīvu sīku (vāveres lieluma, tikai 0.35-0.5 kg smagu), uz patstāvīgu termoregulāciju nespējīgu viena līdz četru mazuļu piedzemdēšana ziemas midzenī
Atsevišķi īpatņi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav uzbarojušies, visu ziemu var pavadīt aktīvā stāvoklī. Latvijā mītošajiem lāčiem nav raksturīga ziemas guļa, kas gan varētu būt "civilizācijas" sekas, kad lāčiem nav pieejama barība pietiekamā daudzumā un nav iespējams atrast tik klusu vietiņu, kur tos ziemā netraucētu mednieki un medību suņi.
Vienreiz gadā aprīlī - jūnijā notiek apmatojuma maiņa

Pēdu nospiedumi:

Atšķirīgās pazīmes/darbības pēdas: Lācis aiz sevis atstāj ļoti raksturīgus pēdu nospiedumus: priekškājām tie ir tikpat plati (9-19 cm), cik gari vai nedaudz platāki un ar labi saskatāmiem garo pirkstu un spēcīgo nagu iespiedumiem. Pakaļkāju pēdu nospiedumi pēc formas atgādina cilvēka kailas pēdas nospiedumus, tikai ir nedaudz platāki, ar sašaurinātu papēža daļu. Soļa garums - līdz 60 cm.

Mēsli:

Ekskrementu kaudzītes atkarībā no barības pēc krāsas un konsistences ir ļoti dažādas. Visumā tās atgādina govju ekskrementus, tikai lāča izkārnījumos vienmēr saskatāmas vāji sagremotas augu atliekas. Ja zvērs intensīvi barojies ar melleņu ogām, mēslu krāsa - melna; pārtiekot no brūklenēm un dzērvenēm - sarkanīga, bet konsistence - šķidra (kā govs mēsliem); pārtiekot pārsvarā no auzām, mēslu krāsa - gaiši dzeltena, konsistence - cieta, bet forma nedaudz atgādina liela zālēdāja mēslu kaudze
Saturā var būt arī kukaiņu (ļoti bieži - skudru) hitīns, zvēru mati, kaulu daļiņas, spalvas, olu čaumalas. Lācim pārtiekot tikai no gaļas, tā mēslu forma atgādina vilka mēslus, krāsa - melna, saturā lielu kaulu šķembas, zvēru mati. Lācim raksturīgi, ka uzreiz pēc ziemas guļas (līdzko atstāta miga) zvērs atbrīvojas no taisnās zarnas "korķa" - savdabīga garena, vārpstveidīga, cietas konsistences veidojuma, kas sastāv no cieši sapresētas paša lāča vilnas, zāles stiebriem, egļu skujām un sveķiem.

Statuss:

Latvijā īpaši aizsargājama suga kopš 1977. gada. Ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā kopš 1980. gada. Eiropas Padomes Biotopu direktīvas (92/43/EEC) suga.

Apskati citas sugas: