vilks

Canis lupus Linnaeus, 1758

Canis lupus Linnaeus, 1758 attēls

latviski: vilks

angliski: wolf

vāciski: Wolf

zviedru: varg

igauņu: hall hunt

lietuviešu: vilkas

krievu: волк

  • canis-lupus-linnaeus-1758-B
  • canis-lupus-linnaeus-1758
  • canis-lupus-linnaeus-1758-C

Apraksts:

Pieauguša dzīvnieka garums no purna gala līdz astes galam - parasti ap 150 (no 110 līdz 180) cm, ķermeņa svars visbiežāk - 35 – 40 (tēviņiem no 30 līdz 65, mātītēm no 26 līdz 52) kg. Lielākais suņu dzimtas savvaļas zvērs. Tēviņi augumā pārspēj vienaudzes mātītes. Skausta augstums - līdz 90 cm.
Ķermenis spēcīgs, ar nedaudz piepaceltu, izliektu skaustu. Kājas, salīdzinot ar ķermeni, garas. Galva liela, ar stāvām ausīm un strupu purnu. Aste gandrīz puses ķermeņa garumā, nokarena, gari apmatota.
Apmatojuma krāsa – variabla, lielākoties tā pamatā gaiši pelēka, ar rudi brūnu vai dzeltenīgu un melnu toņu piejaukumu. Kājas un ķermeņa apakšpuse gaišāka par virspusi. Divas reizes gadā (parasti maijā un septembrī) notiek apmatojuma maiņa. Ziemā apmatojums biezāks nekā vasarā.
Vilkam labi attīstīta oža un dzirde, bet redze ir salīdzinoši vāja. Ļoti piesardzīgs dzīvnieks. Saskarsmē ar cilvēku – bailīgs.
Pārvietojas galvenokārt rikšos, galvu turot nolaistu un nedaudz pagrieztu uz vienu pusi.
Sazinās ņurdot, gaudojot un aprauti ierejoties, vaukšķot (galvenokārt mazuļi).

Izplatība un sastopamība:

Vilka pamatareāls ietver gandrīz visu Eirāziju (izņemot galējos dienvidus un dienvidaustrumus) un Ziemeļameriku. Vairākās Rietumeiropas valstīs vairs nav sastopams, daudzās ir reti vai ļoti reti sastopams. Sugai raksturīga ļoti liela ģeogrāfiskā mainība, aprakstītas vairāk par piecpadsmit pasugām. Latvijā - nominālforma Canis lupus lupus.
Latvijā dzīvo apmēram pus tūkstotis vilku, kas izplatīti visā valsts teritorijā, bet ļoti nevienmērīgi (sastopami pārsvarā austrumu un rietumu rajonos).
Apdzīvo dažādus biotopus, biežāk mežus un augstos purvus. Labi peld.

Dzīves veids:

Ekoloģiski samērā plastiska suga.

Pārtiek praktiski tikai no gaļas. Ja nav badojies, dienā apēd vidēji divus līdz četrus kilogramus gaļas. Medī lielākoties pārnadžus – stirnas (pārsvarā), meža cūkas, staltbriežu un aļņu teļus un govis -, bebrus un peļveidīgos grauzējus, retāk – āpšus, zaķus, lapsas. Uzbrūk arī mājdzīvniekiem (galvenokārt aitām, kazām, teļiem, suņiem) -, ja pietrūkst dabiskās barības un (vai) ja mājdzīvnieki atrodas provocējošos apstākļos (nepieskatīti mežā, ganībās naktī). Bez aizspriedumiem ēd maitu. Spēj vairākas dienas iztikt bez ēšanas.
Cilvēkam bīstams var būt vienīgi ar trakumsērgu slims vilks.

Pavasarī un vasarā: nometnieks; dzīvo ģimenēs, kas sastāv no vecākiem un divu paaudžu pēcnācējiem. Rudenī un ziemā: klejotājs. Spēj noiet lielus attālumus.
Dzīvo g.k. asinsradnieciskos ģimenes baros jeb t. s. praidos, kas sastāv no tēva, mātes, viņu mazuļiem un iepriekšējā sezonā dzimušajiem pēcnācējiem. Praids izjūk, sākoties riesta periodam.

Vilka dzīves ilgums - 10 līdz 15 gadi. Dzimumgatavību sasniedz: mātītes divu, tēviņi trīs gadu vecumā.
Vilks ir monogāms; dzimumpartneri izvēlas uz visu mūžu, citu meklē tikai tad, ja iepriekšējais iet bojā. Vilcenes, kuras zaudējušas, nav atradušas partneri vilku, mēdz sapāroties ar suņiem, radot auglīgus jaukteņus, kas var līdzināties gan mātei, gan tēvam, gan mantot abu vecāku pazīmes.
Riesto no janvāra beigām līdz marta sākumam (Latvijā riesta kulminācija – februāra nogalē). Pēc 62 vai 63 (reti – vairāk) dienu ilgas grūsnības vilcene biezā mežaudzē labi apslēptā, savlaicīgi ierīkotā midzenī (parasti alā), kas vienmēr atrodas sausā vietā un vienlaikus tuvu neizžūstošai ūdenstilpnei, dzemdē visbiežāk četrus līdz sešus ( no 1 līdz 12) vidēji 400 gr smagus, aklus, bezzobainus mazuļus. Vismaz divus mēnešus tie pārtiek tikai no mātes piena. Acis vilcēniem atveras apmēram pusotras nedēļas vecumā, zobi tiem parādās dzīves trešajā nedēļā. Trīs nedēļu vecumā mazuļi pirmoreiz sadūšojas atstāt midzeni. Kamēr vilcēni mazi, māte viņus pamet vienīgi, lai padzertos; šai periodā ar barību māti apgādā tēvs, savā kuņģī atnesdams un atrīdams pussagremotu gaļu. Kad mazuļi paaugušies, medībās dodas abi vecāki. Midzeņa apvidu vilku ģimene parasti pamet septembrī.

Pēdu nospiedumi:

Vilks ir pirkstminis (ejot atbalstās uz pirkstu falangām). Priekškāju atstātie pēdu nospiedumi lielāki – garāki (8,5 – 13,5 cm) un platāki (8 – 12 cm) - par pakaļkāju (7,5 – 12 X 6,5 – 10 cm) ieminumiem. Dzīvniekam soļojot vai rikšojot, veidojas taisna pēdu virkne, kurā redzami paliek tikai pakaļkāju pēdu nospiedumi, jo vilks liek pakaļkājas pēdu tieši priekškājas pēdas nospiedumā (labo pakaļkāju – kreisās priekškājas nospiedumā un otrādi). Ja sniegā taisnā virzienā pārvietojas vairāki zvēri, tie soļo vai rikšo cieši cits aiz cita, katrs liekot pēdas precīzi priekšā ejošo sugasbrāļu pēdās.

Mēsli:

velteniski (desveidīgi), ar nedaudz izstieptiem galiem; līdzīgi liela suņa (kurš ēdis gaļu) mēsliem. Garums – vidēji 10 cm, diametrs – 3 līdz 4 cm. Konsistence – lielākoties samērā cieta. Krāsa svaigiem – visbiežāk melna, tumši olīvbrūna vai tumši pelēka, ja ēdis tikai kaulus, - gandrīz balta. Saturā parasti - zvēru mati, lielu dzīvnieku kaulu gabaliņi, šķembas, nelielu dzīvnieku skeleta veseli fragmenti, var būt putnu spalvas, vasarā – arī kukaiņu hitīna gabaliņi, ogu mizas un sēklas, kauleņu sēklas.
Atrodami visbiežāk uz zvēru takām, meža ceļiem, nelielās laucītēs, meža pļaviņās un ielokos, sūnu purvu saliņās. Netālu no midzeņa – īpašā „tualetes vietā” – mēdz būt lielā daudzumā vienkopus.
Mēslus izmanto aizņemtās teritorijas robežu apzīmēšanai, regulāri atstājot tos noteiktās, īpaši izkārpītās vietās.
Stiprā izbīlī, kā arī nāvīgi ievainots, parasti izdala šķidrus, tumšus ekskrementus, kas nedaudz atgādina sarecējušas asinis.

Statuss:

Latvijā mājo apmēram pustūkstotis vilku. Šobrīd pie mums limitēti medījams dzīvnieks (tiesības medīt vilkus ES Latvijai piešķīrusi izņēmuma kārtā). Ik gadu valstī tiek noteikts īpašs attiecīgajā medību sezonā nomedīt atļauto īpatņu skaits.

Kopsavilkums:

Lielākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā. Apdzīvo dažādus biotopus, biežāk mežus un augstos purvus. Pārtiek praktiski tikai no gaļas. Monogāms. Riesto no janvāra beigām līdz marta sākumam. Metienā parasti 4 – 6 mazuļi.
Vairākās Rietumeiropas valstīs vilki vairs nav sastopami, daudzās ir reti vai ļoti reti sastopami. Toties Latvijā šobrīd dzīvo krietni vairāk par pustūkstoti vilku; tie izplatīti visā mūsu valsts teritorijā, tiesa, nevienmērīgi.

Apskati citas sugas: