jenotsuns

Nyctereutes procyonoides Gray

Nyctereutes procyonoides Gray attēls

latviski: jenotsuns

angliski: racoon dog

vāciski: Marderhund

zviedru: mårdhund

igauņu: kährik

lietuviešu: usūrinis šuo mangutas

krievu: енотовидная собака

  • nyctereutes-procyonoides-gray-C
  • nyctereutes-procyonoides-gray-B
  • nyctereutes-procyonoides-gray

Apraksts:

Mazākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā (nedaudz īsāks un zemāks par lapsu). Ķermenis drukns, apaļīgs. Svars pavasarī un vasarā - 4 līdz 6 kg, bet rudenī (kad uzkrātas zemādas tauku rezerves ziemai) - 7 līdz 12 kg. Pieauguša dzīvnieka garums parasti ap 70 (no 60 līdz 80) cm. Galva salīdzinoši neliela, ar nelielām ausīm un īsu, smailu, gludas vilnas segtu purnu, tās sānos (uz vaigiem) - ļoti raksturīga kupla pagarinātu matu aploce. Aste kupli apmatota, vidēji gara (15 - 25 cm), nokarena (gandrīz līdz zemei). Kājas, atšķirībā no citiem suņveidīgajiem, ļoti īsas; tās klātas ar cieši pieguļošu vilnu. Pārējais jenotsuņa apmatojums viscaur, ir kupls (biezs un garš), bet rupjš. Ziemā tas biezāks nekā vasarā. Apmatojuma krāsa ķermeņa virspusē - pamatā brūna, ar pelēcīgu vai rūsganu toņu piejaukumu, uz muguras un pleciem vienmēr uzkrītoši tumšbrūni ietonēta. Krūtis tumšākas, bet vēders gaišāks (pelēkdzeltens) par virspusi. Kājas melnas. Sejas un vaigu matojums kontrastējošs: balts purns, balta „vaigubārda”, kas ieskauj melnus laukumus ap acīm. Tieši šo melno laukumu dēļ dzīvnieks nodēvēts par jenotsuni, jo līdzīga sejas „maska” ir mazlācītim – Amerikas jenotam.

Jenotsunim labi attīstīta oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vāja.
Pārvietojas galvenokārt soļos vai lēnā riksī. Labi peld. Briesmu gadījumā parasti nevis bēg, bet cenšas noslēpties, maskēties; nereti (ja tiek pārsteigts pēkšņi) mēdz izliekties beigts.

Izplatība un sastopamība:

Jenotsuņa pamatareāls atrodas Austrumāzijā (ietver Ķīnas austrumdaļu, Koreju, Vjetnamas ziemeļdaļu, vairākas Japānas salas, Usūrijas apgabalu un Amūras baseinu). Nolūkā iegūt vairāk kažokādas, sākot ar 1934. gadu vairāk nekā divdesmit gadus plaši tika veikta šīs sugas mākslīga ieviešana toreizējās Padomju Savienības Eiropas daļā, no kurienes tā tālāk jau patstāvīgi, nekontrolēti un strauji izplatījās rietumu virzienā, neparedzēti papildinot daudzu Eiropas valstu faunu.

Mūsu valsts teritorijā jenotsuņi pirmo reizi konstatēti Otrā Pasaules kara laikā (1943. gadā), kad daži zvēri te ieklīda no Krievijas. Bet 1948. gadā Padomju okupācijas vara šo sugu Latvijā introducēja tīši. Sākumā jenotsuņus pie mums saudzēja, sargāja, neļāva medīt. Pēc dažiem gadiem – atļāva. Bet vēl pēc dažiem gadiem jau ieteica jebkurā gadalaikā bez žēlastības iznīcināt, jo šie zvēri esot savairojušies tik lielā daudzumā, ka pār mēru samazina medījamo putnu skaitu un, turklāt, izplatot kašķi, trakumsērgu un citas cilvēkiem, mājkustoņiem un savvaļas dzīvniekiem bīstamas lipīgās slimības. Taču kopš 1993. gada jenotsuņu medības vairošanās sezonā Latvijā vairs nav atļautas.

Ja var ticēt uzskaitēm, tagad mūsu valstī dzīvo 13 līdz 15 tūkstoši jenotsuņu, kas daudzmaz vienmērīgi izplatīti visā valsts teritorijā (kur vien ir piemēroti dzīves apstākļi).

Dzīves veids:

Ekoloģiski ļoti plastiska suga.
Nometnieks. Apdzīvo galvenokārt lapu koku un jauktos mežus ar biezu pamežu un bagātīgu paaugu. Priekšroku dod mitriem biotopiem; izvēloties dzīvesvietu, raugās, lai tuvumā būtu kāda ūdenstilpe. Labi peld.
Aktīvs pārsvarā naktī.

Mūsu platuma grādos gada aukstos mēnešus (no oktobra nogales līdz martam) jenotsuņi pavada neaktīvā stāvoklī - dziļā snaudā (īstā ziemas miegā neiegrimst), pārtiekot no rudenī uzkrātajām zemādas tauku rezervēm. Šai ziņā jenotsuņi ir unikāli savas dzimtas pārstāvji.
Parasti, iekārtojušies iepriekš rūpīgi izklātā midzenī, kas ierīkots galvenokārt pamestās (dažreiz apdzīvotās) āpšu alās vai neapdzīvotās lapsu alās, ziemo kopā divi pieaugušie jenotsuņi - tēviņš un mātīte (dzimumpartneri); jaunie dzīvnieki var ziemot gan vienatnē, gan divi vai pat vairāki līdzās.
Ja priekšlaicīgi izsīkušas enerģijas rezerves, kā arī atkušņa laikā, zvēri ziemošanas alas mēdz pamest, lai meklētu barību.

Neizvēlīgs visēdājs - pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Ēd dažādus bezmugurkaulniekus, zivis, abiniekus, rāpuļus, putnu olas un mazuļus, peļveidīgos grauzējus, augu dzinumus, sakneņus, augļus, sēklas. Veģetārā barība jenotsuņa ēdienkartē īpaši nozīmīgu vietu ieņem rudenī - uzbarošanās periodā. Rudenī, tāpat pavasarī pēc pamošanās no ziemas snauda neatsakās arī no maitas.

Dzīves ilgums: 6 – 8 gadi. Dzimumgatavību sasniedz vidēji desmit mēnešu vecumā.

Monogāms; pāri izveidojas uz visu mūžu. Pārojas februāra beigās - martā. Pēc 58 - 63 dienu grūsnības (maijā) alā ierīkotā midzenī mātīte laiž pasaulē sešus septiņus (nereti vairāk) vidēji astoņdesmit deviņdesmit gramus smagus, aklus, kurlus mazuļus. Acis mazuļiem atveras 8 - 10 dienā. Māte tos zīda līdz apmēram pusotra mēneša vecumam. Bet jau četru piecu mēnešu vecumā jaunie dzīvnieki kļūst pilnīgi patstāvīgi un tūdaļ pamet dzimto apvidu

Pēdu nospiedumi:

Jenotsuns ir pirkstminis (ejot atbalstās uz pirkstu falangām). Pēdu nospiedumi - ar izvērstiem pirkstiem, vairāk plati (5 - 6 cm) nekā gari (4 - 5 cm). Ja dzīvnieks gājis soļos, attālums starp pēdu nospiedumiem - apmēram 15 cm, ja rikšojis, - apmēram 20 cm; abos gadījumos izveidojusies lauzta pēdu nospiedumu līnija. Ja viņš lēkšojis, pēdu nospiedumi sakārtojušies ieslīpi pa pāriem ar 25 - 30 cm atstarpēm.
Sniegā jenotsuņa ieminumus izdodas ieraudzīt samērā reti - g.k. atkušņa laikā un agrā pavasarī (tāpēc, ka gada auksto periodu dzīvnieks pavada snaudā).

Mēsli:

lielākā daudzumā vienkop vienmēr atrodami dažu metru attālumā no midzeņa (alas) īpašās „tualetes” bedrītēs vai kaudzītēs, kā arī uz vai pie pastāvīgajām takām ierīkotās atejas bedrītēs. Tie ir vārpstveidīgi, parasti ar vienu vai divām iežmaugām. Mēslu garums 4 - 6 cm, diametrs 2 - 3 cm, bet krāsa un konsistence variē atkarībā no barības; saturā var būt visdažādāko dzīvnieku kaulu un ādas segas fragmenti, kā arī dažādu augu dažādu daļu fragmenti.

Statuss:

Šobrīd Latvijā – nelimitēti medījams dzīvnieks.

Kopsavilkums:

Jenotsuns nav mūsu faunas pamatelements, - introducēts 1948. gadā no Tālajiem Austrumiem. Mazākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā. Nakts dzīvnieks. Nometnieks. Apdzīvo mitrus mežus. Visēdājs. Aukstajā sezonā neaktīvs; ziemu pavada dziļā snaudā, pārtiekot no zemādas tauku rezervēm.
Monogāmas. Riesto februāra beigās - martā. Metienā vidēji 6 - 7 mazuļi.
Lēš, ka Latvijā pašlaik dzīvo 13 - 15 tūkstoši jenotsuņu.

Apskati citas sugas: