Apraksts:
Ķermenis peļveidīgs, slaids. Galva relatīvi liela. Purns pāriet slaidā, nosmaiļotā, kustīgā, ar elastīgiem taustes matiem klātā snuķī. Ausu gliemežnīcas mazas, tikpat kā nav redzamas ārpus apmatojuma. Acis mazas. Kājas īsas, vienāda garuma, pēdas piecpirkstainas. Astei pie pamata ir neliels sašaurinājums.
Ķermeņa un galvas kopējais garums - (4,8)5,8–7,6(8,7) cm, astes garums – (3,2)4-5(6,6) cm. Īpatņiem kļūstot vecākiem, palielinās ķermeņa garums, bet samazinās relatīvais astes garums. Dzīvnieka svars – (4)8–13(16) grami.
Ķermeņa matojums īss, mīksts, samtains. Aste vienmērīgi blīvi segta ar īsiem, raupjiem matiņiem.
Ķermeņa matojumā parasti trīs dominējošas krāsas. Vasarā: brūna virspuse, netīri pelēka apakšpuse un dzeltenīgi pelēkbrūni sāni. Ziemā: melni brūna virspuse, sudrabaini pelēka apakšpuse un dzeltenīgi sāni. Raksturīgs divkrāsains astes gals: virspusē tas tumši brūns, apakšpusē gaiši brūns vai brūnganpelēks. Jauniem dzīvniekiem matojuma krāsa viscaur blāvāka, toties tajā redzamāk dominē brūnie toņi.
Starp dzimumiem ārējas atšķirības nav.
Zobu formula: I 3/2, C 1/0, P 3/1, M 3/3 = 32
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Areālā izplatītas daudzas kariomorfas (apmēram 70 ģenētiskas rases); kariotipā 2n var būt 20-33 hromosomas.
Izplatība un sastopamība:
Sugas pamatareāls ir plašs: R-A virzienā stiepjas no Lielbritānijas (Īrijā nav sastopams!) līdz Rietumsibīrijai. Tas ietver sevī lielāko daļu Centrāleiropas, Austrumeiropas un Ziemeļeiropas (Ziemeļeiropā meža cirslis ir visbiežāk sastopamais cirslis).
Pireneju pussalā, Francijā, Vidusjūras zemēs sastopams tikai atsevišķās vietās, bet D-A Eiropā tikai kalnu rajonos.
Latvijā visbiežāk sastopamais (sastopams ļoti bieži) cirslis. Plaši izplatīts visā valsts teritorijā, daudzkārt lielākā skaitā par radniecīgo mazo cirsli. Apdzīvo dažādus biotopus, biežāk mežus un krūmājus ar bagātīgu zemsegu, upju ielejas, tomēr sastopams arī aizaugušos izcirtumos, jaunaudzēs, laucēs, pat dārzos, parkos. Izvairās no ļoti sausām un pārmitrām vietām. Labprāt piemājo urbanizētās teritorijās, tostarp, pilsētās. Nereti ieraugāms telpās.
Dzīves veids:
Aktīvs visu gadu. Nometnieks. Vienpatis. Izteikti teritoriāls. Agresīvi aizsargā apdzīvojamo teritoriju no sugasbrāļiem.
Ir muskusa dziedzeri, kas izdala asu specifisku smaku.
Kustīgs un veikls dzīvnieks. Pēdminis. Pārvietojas galvenokārt ātros soļos, virszemē arī lēcieniem. Spēj samērā tālu aizlēkt, prot rāpties kokos un diezgan labi peldēt.
Augsnē lielākos attālumos pārvietojas galvenokārt pa kurmju un grauzēju alām. Pats veido šauras ejas zem nedzīvās zemsegas slāņa vai augsnes irdenajā virskārtā. Siltajā sezonā iestaigā garas tranšejveida takas dzīvajā zemsegā virszemē. Sniegotās ziemās gandrīz nemaz neparādās virspusē, toties izrok sniega slānī garu, izlocītu, sazarotu tuneļu tīklu.
Meža cirslim raksturīga ļoti intensīva vielmaiņa, tādēļ diennaktī viņš parasti apēd gandrīz tik pat, cik pats sver, bet spēj patērēt barības daudzumu, kas 1,5–2,5 reizes pārsniedz paša svaru. Nedrīkst badoties ilgāk par 9 stundām. Ir aktīvs visu diennakti. Aktivitātes periodi mijas ar regulāriem atpūtas periodiem. Barību meklē gan virszemē (krēslas un tumsas stundās), gan pazemē. To meklējot, pazemē pavada vairāk laika nekā mazais cirslis.
No dzīvniekiem barības sastāvā ietilpst pārsvarā bezmugurkaulnieki (sliekas, kukaiņi dažādās attīstības stadijās, zirnekļi, mitrenes, daudzkāji, retumis gliemji) un nelieli mugurkaulnieki (vardes, peļveidīgie grauzēji ). Bada spiests, ēd mugurkaulnieku līķus, zīdītāju ekskrementus. Salīdzinot ar citiem ciršļiem, meža ciršļa ēdienkartē ietilpst arī augu valsts produkti (galvenokārt skujkoku sēklas), ko izmanto kā papildbarību aukstajā sezonā.
Vairojas siltajā sezonā – no aprīļa līdz augustam. Poligāms. Gadā var būt 2 vai 3 metieni. Perioda beigās vairošanās procesā, iespējams, piedalās arī daļa no pirmajā ciklā (pavasarī) piedzimušajām mātītēm. Grūsnība ilgst 18-22 dienas. Metienā (4)6–8(11) mazuļi. Jaunie dzīvnieki attīstās ātri un jau 3–4 nedēļu vecumā kļūst patstāvīgi.
No sausiem zālaugu stiebriem un lapām darinātus, lodveidīgus, vidēji 8 cm diametrā lielus vairošanās midzeņus mātītes ierīko dažādās vietās: pazemes alās, zem nedzīvās zemsegas, zem ciņiem, celmu un koku dobumos, putnu būrīšos vai – retāk – vienkārši biezā zālē. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem.
Drīz vien pēc vairošanās sezonas beigām pieaugušie dzīvnieki mirst.
Dzīves ilgums 12–16 mēneši.
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir caunveidīgie zvēri, lapsas (nokož, bet parasti neapēd) un plēsīgie putni (pirmkārt, pūces).
Mēsli:
Ciršļa ekskrementi ir spirveidīgi, atgādina rīsu graudus, sastāv no cieši sapresētiem nesagremotās barības gabaliņiem; to krāsa – melna vai brūna.
Kopsavilkums:
Latvijā visbiežāk sastopamais (sastopams ļoti bieži) cirslis. Plaši izplatīts visā valsts teritorijā, daudzkārt lielākā skaitā par radniecīgo mazo cirsli. Viena no biežāk sastopamām zīdītāju sugām Latvijas mežos.
The most frequent shrew in Latvia. Common throughout the country, evidently more abundant compared to related pygmy shrew. One of the most frequent species of forest mammals in Latvia.
Наиболее часто встречающиеся бурозубка в Латвии. Обитает по всей территории страны в значительно большем числе чем родственная малая бурозубка. Один из наиболее обильно встречающихся лесних млекопитающих в Латвии.