plankumainais ronis

Pusa vitulina (L.)

Pusa vitulina (L.) attēls

latviski: plankumainais ronis

angliski: common seal

vāciski: Seehund

zviedriski: knubbsäl

igauniski: randal

lietuviski: paprastasis ruonis

krieviski: обыкновенная нерпа

Apraksts:

Ķermenis pagarināts, vārpstveidīgs, plūdlīnijas formas, sašaurinās virzienā no galvas uz asti, salīdzinoši slaids (jo relatīvi garš kakls). Galva īsa, noapaļota, nedaudz saplacināta no augšas, ar strupu purnu, uz kura - gari vibrisi jeb taustes mati (tie ir gaiši, ovāli, ar nelīdzenām malām. Galvas profils - slīps, ar ieliekumu starp acīm. Nāsis atrodas netālu viena no otras, nelielas, garenas, šauras, izvietotas slīpi (v - veidā), noslēdzamas. Acis samērā lielas, atrodas savstarpēji tuvu. Ausis noslēdzamas, gliemežnīcu nav, bet ausu atveres lielas (labi saskatāmas).
Kāju pamatposmi daļēji apslēpti ķermenī, saīsināti, bet pēdas daļa pagarināta. Pakaļkājas atvirzītas paralēli ķermeņa garenasij (nav paredzētas ķermeņa balstīšanai uz sauszemes). Pēdām 5 pirksti (1. - garākais, 5. - īsākais), priekškājām tie bruņoti ar labi attīstītiem, bet ne īpaši gariem un ne platiem, ieliektiem nagiem; pakaļkāju pirkstu nagi ļoti īsi. Pirkstus aptver bieza ādaina, apmatota peldplēve (roņa kājas dēvē par airkājām).
Aste īsa.
Viens pāris zīdekļu (tie ir iekšēji).

Tēviņi nedaudz lielāki par mātītēm. Ķermeņa garums: pieaugušiem tēviņiem (140)160-180(190) cm, mātītēm (120)150-160(175) cm. Svars: pieaugušiem tēviņiem (50)80-105(150) kg, mātītēm (50)70-100(110) kg.
Bieza āda. Labi attīstīts zemādas tauku jeb trāna slānis (pilda enerģijas rezervju, hidrostatisku un termoizolācijas funkciju).

Apmatojums īss, raupjš, biezs, pieguļošs, sastāv galvenokārt no akotmatiem. Tā pamatkrāsojums ļoti variabls - var būt izteikti gaišs (no pelēki dzeltena vai blāvi olīvdzeltena līdz gaiši pelēkam), var būt tumšs (no pelēkbrūna līdz tumši pelēkam vai melnganam), pat gandrīz melns. Latvijai pietuvinātajos ūdeņos mājo tumšākās formas pārstāvji. Apakšpuse gandrīz vienmēr gaišāka par virspusi (pāreja pakāpeniska). Ķermenis vairāk vai mazāk izteikti, diezgan vienmērīgi (bet augšpusē intensīvāk nekā apakšpusē) izraibināts ar nevienādas formas un izmēra, nelieliem, iegareniem, melnganiem plankumiem.
Apmatojuma maiņa notiek vienu reizi gadā.

Zobu formula: I 3/2, C 1/1, P4/4, M 1/1 = 34
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 32 hromosomas.


Līdzīgās sugas ir citi pie mums sastopamie roņi.
Pelēkais ronis (Halichoerus grypus) no plankumainā roņa atšķiras ar lielāku izmēru (parasti garāks par 180 cm), ar citādu ķermeņa ornamentējumu, garāku purnu un citādu galvas profila līniju (tā ir taisna, bez ieliekuma acu apvidū), ar vienu no otras vairāk attālinātām nāsīm. Latvijas ūdeņos sastopams daudz biežāk par plankumaino roni.

Pogainais ronis (Pusa hispida) no plankumainā roņa atšķiras ar mazāku izmēru (parasti nav garāks par 155 cm), ar citādu ķermeņa apmatojuma ornamentējumu (raksturīgi gaiši gredzenveida plankumi). Latvijas piekrastē sastopams daudz biežāk par pogaino roni.

Izplatība un sastopamība:

Izplatīts subarktiskajā un mērenajā joslā Atlantijas un Klusā okeāna piekrastes ūdeņos (un tiem pieguļošajā Ziemeļu ledus okeāna daļā).
Zoologu vidū nav pilnīgas vienprātības par sugas taksonomiju, pagaidām tā tiek dalīta 5 pasugās. Suga turklāt vēsturiski sadalījusies 2 lielās autonomās (ģeogrāfiski nošķirtās) un ekoloģiski atšķirīgās populācijās - Klusā okeāna populācijā (apdzīvo Klusā okeāna Ziemeļamerikas piekrasti) un Atlantijas populācijā (to, savukārt, veido 2 populācijas - Atlantijas okeāna Ziemeļamerikas piekrasti apdzīvojoša populācija un Atlantijas okeāna Eiropas piekrasti apdzīvojoša populācija).

Latvijai vistuvāk mājo Atlantijas populācijā ietilpstošās Austrumatlantijas pasugas P. vitulina vitulina roņi, kas plaši apdzīvo Eiropas kontinentālo piekrasti (no Biskajas līča dienvidos līdz Barenca jūrai) un salu (Britānijas un Īrijas, Šetlandu, Hebridu, Orkneju, Grenlandes, Ferēru, Islandes u.c.) piekrasti.

Eiropas ziemeļu ūdeņos izplatītākie roņi, visās Ziemeļeiropas jūrās sastopami bieži, izņemot Baltijas jūru, kurā parasti iemītnieki viņi ir vienīgi dienvidrietumu daļā. Neliela populācija (400-600 īpatņu) Baltijas jūrā mīt Dānijas un Zviedrijas dienvidu piekrastes ūdeņos (pastāv viedoklis, ka to var uzskatīt par atsevišķu pasugu). Retumis ieklīst Kaļiņingradas apgabala un Lietuvas piekrastes teritorijā.

Latvijas ūdeņos iespējama vien atsevišķu īpatņu nejauša parādīšanās. Līdz šim (2013.g. aprīlis) plankumainais ronis pie mums konstatēts tikai divas reizes.

Dzīves veids:

Lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Torpēdveida ķermenim ir īpaši slīdīga virsma. Mugurkauls - ļoti lokans. Priekškājas ūdenī kalpo stūrēšanai, pakaļkājas veic pārvietošanās orgānu funkciju - nodrošina peldējuma spēku un ātrumu (darbojas kā zivs aste). Nāsis ienirstot automātiski noslēdzas. Neraugoties uz to, ka arī ausis ienirstot automātiski noslēdzas, dzirde zem ūdens - lieliska. Acis ienirstot pārklāj aizsargmembrāna, kas ir caurspīdīga, tāpēc ļauj zem ūdens nevainojami redzēt. Garie vibrisi nodrošina labu tausti, hidrodinamisko svārstību uztveršanu.
Veikls peldētājs un labs nirējs, var ienirt simtiem metrus dziļi, ar vienu ieelpu spēj uzturēties dzelmē ilgāk nekā 25 minūtes (parasti gan savas spējas neizmanto - nirst vien dažus desmitus metru dziļi un pavada zem ūdens mazāk par 10 minūtēm).

Principā individuālists, lai gan bieži koncentrējas dažāda lieluma grupās (taču tām nav hierarhiskas struktūras). Vislielākā koncentrēšanās novērojama apmatojuma maiņas vietās.
Tramīgs. Attiecībās ar cilvēku dabiskos apstākļos piesardzīgs.
Uzturas galvenokārt piekrastē. Pārsvarā nometnieks, pārvietojas nelielos attālumos (pārvietošanos stimulē bieži traucējumi, meteoroloģisko apstākļu maiņa un barības nepietiekamība).
Sausumā izrāpjas samērā bieži; ilgāku laiku ārpus ūdens uzturas, mainot apmatojumu (augustā), un mātītes mazuļu zīdīšanas periodā (jūnijā, jūlijā).
Krastā neveikls, jo, balstoties un atgrūžoties pret cietu virsmu, izmanto tikai priekškājas (nevar novietot pakaļkājas zem ķermeņa).

Barību iegūst vienīgi ūdenī. Pārsvarā ihtiofāgs (zivjēdājs). Barības sastāvs nepietiekami izpētīts; zināms, ka tajā galvenokārt ietilpst gan bentiskās (dominē), gan pelāģiskās neliela izmēra zivis. Jauno dzīvnieku ēdienkartē zināma vieta ir arī vēžveidīgajiem un moluskiem.

Riesto pavasara beigās - vasarā. Vairošanās periods kopumā ilgst 2,5 mēnešus. Pārsvarā monogāms, tomēr īpašās situācijās atsevišķiem tēviņiem izdodas piesaistīt vairākas mātītes. Vietās, kurās liela mātīšu koncentrācija, starp tēviņiem nereti izceļas konflikti. Mātītes ir gatavas pāroties drīz vien pēc dzemdībām. Pārojas ūdenī. Grūsnība ilgst 10,5-11 mēnešus, dīgļa attīstībā ir 1,5-3 mēnešus garš pārtraukums (latentais periods). Gadā viens metiens. Atlantijas populācijas roņiem bērni, atkarībā no mātīšu dzīves vietas, dzimst jūnijā vai jūlijā (vēlākais - augusta sākumā). Ronēni nāk pasaulē uz sauszemes (smilšainos liedagos, uz saliņām vai piekrastes rifiem). Metienā parasti 1 mazulis (dvīņi piedzimst atsevišķos gadījumos). Jaundzimušā garums (60)65-80(100) cm, svars (7)8-11(12) kg. Viņš ir labi attīstīts un jau pirms dzimšanas mātes dzemdē atbrīvojies no baltpūkainā embrionālā kažoka, tātad, piedzimst, tērpies pieaugušo dzīvnieku apmatojumam līdzīgā raupjā apmatojumā, tāpēc tikai dažu stundu vecs jau var doties ūdenī. Pilnīgu sugai raksturīgo ķermeņa segas struktūru gan jaunais dzīvnieks iegūst tikai rudenī, bet atbilstošu plankumainumu tikai 3. dzīves gadā.
Zīdīšanas periods ilgst 4-5 nedēļas, tā laikā mazulis uzkrāj pietiekami daudz enerģijas rezervju, lai varētu drīz vien kļūt neatkarīgs no mātes, un 5-6 nedēļu vecumā sāk apgūt prasmi pilnīgi patstāvīgi iegūt barību.
Dzimumgatavība iestājas: jaunajiem tēviņiem (4)5-6(7), jaunajām mātītēm (3)4-5(6) gadu vecumā.
Dzīves ilgums: tēviņiem - 30(35), mātītēm - 35(40) gadi.

Apmatojuma maiņas periods (tā kopējais garums - divi trīs mēneši) sākas pēc vairošanās sezonas. Katram dzīvniekam tas ilgst apmēram mēnesi. Pirmie apmatojumu maina mazuļi, pēc tam jaunie dzīvnieki, tad pieaugušās mātītes, visbeidzot pieaugušie tēviņi.

Nopietnākie ienaidnieki: jūras piesārņojums (tas ir galvenais, jo plankumainais ronis uzturas piekrastē); zvejniecība (noslīkst, sapinoties tīklos un murdos); medniecība (dažas ziemeļu tautas medī plankumainos roņus, lai iegūtu taukus, ādu, gaļu); endoparazitāras un infekcijas slimības; haizivis; plārlāči; zobvaļi.

Statuss:

Aizsargājama suga. Ierakstīta Bernes konvencijas III pielikumā, Eiropas Padomes direktīvas 92/43 EEC par dabisko biotopu, savvaļas faunas un floras aizsardzību II un V pielikumā.

Dažviet sugas kopējā areālā - medību objekts. Nelielā mērā kaitē zivsaimniecībai (bojā zvejas rīkus un tajos noķertās zivis). Lokāli un nebūtiski var negatīvi ietekmēt dažu sugu zivju populācijas lielumu.

Mūsu piekrastē konstatētais Phoca vitulina vitulina nav aizsargājams.

Kopsavilkums:

Eiropas ziemeļu ūdeņos izplatītākais ronis. Latvijas teritorijā ļoti reti iemaldās (līdz 2013.g. aprīlim konstatēts tikai 2 reizes). Uzturas galvenokārt piekrastē. Lieliski piemērots dzīvei ūdenī. Pārsvarā zivjēdājs. Gadā viena pēcnācēju paaudze.

Very rare casual species at the Latvian coastline (only twice recorded by 2013).

Два раза (до 2013 г.) зарегистрированный вид нерпы на латвийском побережье.

Apskati citas sugas: