pelēkais zaķis

Lepus europaeus Pallas

Lepus europaeus Pallas attēls
  • pelēkais zaķis attēls
  • pelēkais zaķis attēls
  • pelēkais zaķis attēls

latviski: pelēkais zaķis

angliski: brown hare

vāciski: Europäischer Feldhase

zviedriski: fälthare

igauniski: valgejänes

lietuviski: pilkasis kiškis

krieviski: заяц-русак

Apraksts:

Ķermenis garens, slaids. Galva ieapaļa, 8-11 cm gara, ar strupu purnu, uz kura atrodas vidēji gari vibrisi jeb taustes mati. Ausu gliemežnīcas cauruļveidīgas, 10-14 cm garas, tās ir garākas par galvu (noliecot uz priekšu, gali sniedzas tālu pāri purnam). Acis ļoti lielas, izvalbītas. Priekškājas īsas, to pēda garena (6-8 cm gara, 3-4,5 cm plata). Pakaļkājas ievērojami garākas (gandrīz 2 reizes garākas par priekškājām), to pēda gara (12-17 cm), samērā šaura (4-6 cm). Pēdu apakšpusē - elastīgi, amortizējoši matiņi. Pakaļkāju pēdām 4, priekškāju pēdām 5 pirksti. Aste („ļipa”) iegarena, relatīvi neliela (īsāka par paša pakaļkājas pēdu) – 8-12 cm gara, ar nosmailotu galiņu.

Četri pāri zīdekļu.

Lielākais zaķu dzimtas pārstāvis. Ķermeņa garums 55-60(70) cm, svars 4-5(7) kg (atkarīgs no sezonas). Mātītes nedaudz prāvākas un apaļīgākas par vienaudžiem tēviņiem.

Apmatojums mīksts un biezs, ar zīdainu pavilnu, kas veidota no izlocītiem matiņiem. Apmatojuma krāsa maskējoša, tai raksturīgs sezonāls dimorfisms. Virspusei var būt dažādas nokrāsas, bet allaž ir vairāk vai mazāk izteikti melnbrūni raibumi, kurus rada pavilnas matu gali. Siltajā sezonā ķermeņa augšpuse (mugura, sāni, galva) un priekšpuse rūsganpelēka, ar dzeltenīgu nokrāsu, ķermeņa apakšpuse balta. Ziemā apmatojums biezāks un garāks, tā krāsa virspusē un priekšpusē brūngana, sāni un pakaļkājas baltganas, vēders balts. Kopumā vasarā „tērps” ievērojami tumšāks nekā ziemā. Ausu ārmalai raksturīga melni brūna apmale. Astes apmatojums balts, ar palielu tumšu (pelēku) plankumu vai joslu augšpusē. Apmatojuma maiņa notiek divas reizes gadā - pavasarī (martā, aprīlī) un rudenī (oktobrī, novembrī). Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Zobu formula: I 2/1, C 0/0, P3/2, M 3/3 = 28
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Augšžoklī ir 2 pāri priekšzobu: priekšpusē - lieli, katlveidīgi, rievoti griezējzobi, aiz tiem - daudz mazāki papildpriekšzobi. Starp priekšzobiem un dzerokļiem - plata diastēma (bezzobaina starpa). Zobi - visu mūžu augoši (tiem nav noslēgtu sakņu).

Kariotipā 2n = 48 hromosomas.

Līdzīgā suga.
Baltais zaķis (Lepus timidus) no pelēkā zaķa atšķiras ar mazāku izmēru, korpulentāku ķermeni, relatīvi īsākām un platākām ausīm, relatīvi īsākām pakaļkājām (starpība starp priekškāju un pakaļkāju izmēriem mazāka). Gan priekškāju, gan pakaļkāju pēdas (un to nospiedumi jeb miņas) relatīvi platākas, vairāk noapaļotas. Aste īsāka (daudz īsāka par paša pakaļkājas pēdu), ieapaļa, tās virspusē nav tumša plankuma. Ķermeņa apmatojums vasarā kopumā ievērojami tumšāks nekā pelēkajam zaķim, turpretim ziemā tas - pilnīgi balts, vienīgi ausu gali ir melni. Pārvietojas īsākiem lēcieniem un pakaļkājas neizsviež uz priekšu tik tālu, cik pelēkais zaķis. Mēsli parasti gaišāki par pelēkā zaķa mēsliem.

Izplatība un sastopamība:

Apdzīvo lielāko daļu Eiropas, ziemeļos sasniedzot Britu salas, kā arī Zviedrijas un Somijas dienviddaļu, mīt Kaukāzā, Aizkaukāzā, Turcijā, Irānā, Arābijas pussalas un Āfrikas ziemeļos. Ir notikusi pelēkā zaķa areāla mākslīga palielināšana: suga apzināti aklimatizēta daudzviet Sibīrijā, Kanādā, ASV, Austrālijā un Jaunzēlandē. Aprakstītas vairāk nekā 20 pelēkā zaķa pasugas.
Tagadējā Latvijas teritorijā ieviesies 17. gadsimtā. Uzskata, ka Latvijā dzīvo pasuga L. e. hybridus Pallas, 1811. Sastopams gandrīz visā valsts teritorijā. Lēš, ka vietējās populācijas lielums pārsniedz 20 000 īpatņu.

Dzīvo dažādos biotopos. Galvenokārt atklātu ainavu (lauku, pļavu) un krūmāju, arī nelielu mežu un mežmalu iemītnieks. Ja ir izvēle, priekšroku dod vietām, kurās aug lauksaimnieku kultivēti augi. Rudenī un ziemā, kamēr nav izveidojusies dziļa sniega kārta, ļoti iecienīta apmešanās vieta ir ziemāju sējumi un krūmāji to tuvumā. Nereti sastopams apdzīvotās vietās – dārzos, plašākos apstādījumos, mežaparkos.

Dzīves veids:

Izteikts nometnieks. Raksturīga cieša piesaiste izvēlētajai dzīves vietai.

Dominē krēslas-nakts aktivitāte, rosās galvenokārt no saulrieta līdz saullēktam. Vienīgi riesta laikā nereti ieraugāms arī dienā.

Ārpus pārošanās perioda dzīvo pa vienam.

Prot labi peldēt.

Vāji attīstīta redze (tās asums un dziļums - niecīgs, nekustīgus objektus atpazīst ar grūtībām), toties ir ļoti plašs redzeslauks (acu novietojums ļauj, nepagriežot galvu, skatīties gan uz priekšu, gan uz aizmuguri, gan uz sāniem, gan augšup). Labi attīstīta dzirde. Arī oža attīstīta diezgan labi, taču tā darbojas vien nelielā attālumā.

Konsekvents augēdājs ar ļoti plašu barības spektru. Tomēr visos gadalaikos dominē lakstaugi, no tiem pirmajā vietā – graudzāles un pākšaugi. Rudenī labprāt mielojas ar lakstaugu sēklām. Ja lakstaugu nepietiek vai ja tie ir nepieejami (ziemā, kad izveidojusies ļoti bieza sniega kārta vai sērsna, kas sedz pļavas, ganības, ziemāju laukus), spiests pievērsties kokaugiem – grauž krūmus, bebru nogāztu lielāku koku zarus un mizu, apgrauž nelielus lapu kokus (īpaši garšo jauni augļu kociņi). Izsalkuma spiests, ēd arī sausu (nokaltušu) zāli.

Poligāms.
Riestojošas zaķenes paklusi purpina. Riestojoši tēviņi savdabīgi svilpj. Meklējošos mātīti tēviņiem palīdz atrast un atpazīt ne vien viņas purpināšana, bet arī tās urīnam piemītošs īpašs aromāts. Ap pāroties noskaņotu zaķeni parasti sapulcējas vairāki tēviņi, kas demonstrējas mātītes un cits cita priekšā, ik pa brīdim sakaujas (pakaļkājās saslējušies, sit ar priekškājām, lec un sper uz priekšu un uz sāniem ar pakaļkājām). Zaķenes apmatojums smaržo pēc tēviņu urīna, jo viņa tiek pielūdzēju apčurāta. Pāri izveidojas uz ļoti īsu laiku.

Kopējais vairošanās periods ir izstiepts, jo katra mātīte apbērnojas vismaz divas reizes gadā: pirmoreiz - agri pavasarī, otro reizi - vasaras pirmajā pusē. Ne viena vien zaķene laiž pasaulē arī trešo metienu - vasaras nogalē vai rudens sākumā. Grūsnība ilgst apmēram sešas nedēļas. Mātīte spēj sākt nākamo meklēšanos, pirms vēl piedzimuši iepriekšējā reizē ieņemtie bērni un var tikt apaugļota bezmaz tūlīt pēc dzemdībām.

Metienā (1)3-5(9) mazuļi. Lielākais bērnu skaits piedzimst otrajā - vasaras - metienā. Zaķēni nāk pasaulē kādā nomaļākā vietā ierīkotā paseklā bedrītē. Dzemdības ir ātras un vieglas. Jaundzimušie - 100 līdz 200 gramus smagi, apmatoti, ar actiņām vaļā un dzirdīgi. Paiet vien dažas stundas, un mazuļi jau spēj skraidīt. Zaķu piens ir ļoti barojošs, tāpēc pēcnācēji aug un attīstās strauji. Trīs dienu vecumā viņi sāk pamest piedzimšanas vietu - izklīst tuvējā apkārtnē. Māte ierodas bērnus zīdīt vienu vai divas reizes diennaktī, vienā un tajā pašā laikā (parasti vakarā pēc saulrieta un no rīta). Neraugoties uz to, ka jau nedēļas vecumā mazuļi pirmo reizi pagaršo zāli, bet divas nedēļas pēc piedzimšanas sāk pārtikt galvenokārt no augiem, laktācijas periods ilgst līdz pat ceturtajai, piektajai viņu dzīves nedēļai. Pēc tam zaķēni kļūst pilnīgi patstāvīgi.
Dzimumgatavību sasniedz nākamajā pavasarī vai vasaras sākumā.

Iespējamais dzīves ilgums 4-5(8) gadi. Vairākums iet bojā jaunībā - pirmajā vai otrajā dzīves gadā. Trīs gadu vecumu sasniedz labi, ja viens vai divi no desmita zaķu.

Nopietnākie pelēko zaķu dabiskie ienaidnieki ir lapsas, caunas, ērgļi, vistu vanagi, lielie pūčveidīgie putni, baltie stārķi. Daļu novārdzina parazīti (visbiežāk kokcīdijas, cērmes), infekcijas slimības (tularēmija, bruceloze, pastoreloze u.c). Daudzus nogalina klaiņojiši suņi, lauksaimniecības tehnika, arī ķimikālijas. Ne mazums iet bojā uz ceļiem zem automašīnu riteņiem. Negatīva ietekme uz populāciju mēdz būt nelabvēlīgiem meteoroloģiskajiem apstākļiem. Toties medībām nav būtiskas nozīmes, jo zaķu medības Latvijā pēdējā laikā tiek rīkotas ļoti reti.

Pēdu nospiedumi:

Pēdminis (balstās uz visas pēdas). Pārvietojas galvenokārt ar lēcienveida kustībām (“ļepato”), atsperoties vienlaicīgi ar abām pakaļkājām. Veicot garus lēcienus, pakaļkājas izsviež tālu uz priekšu. Lai maldinātu iespējamo ienaidnieku, jauc pēdas, metot plašas cilpas. Arī dodoties uz guļvietu, cilpo, turklāt, izdara māņlēcienus. Pārvietošanās ātrums atkarīgs no lēcienu garuma. Īsā distancē spēj sasniegt 50 km stundā. Taču nespēj ātri pārvietoties taisni lejup pa stāvu nogāzi (garo pakaļkāju dēļ). Balstoties vai atsperoties pat pret mīkstu substrātu, tikai nedaudz izpleš pirkstus (tas redzams miņās jeb pēdu nospiedumos).

Mēsli:

Ekskrementi (spiras) riekstveidīgi noapaļoti, 1,1-1,3 cm diametrā, var būt ar nedaudz izstieptu galu. Atrodami dažādās vietās mežos, krūmājos, pļavās, dārzos. To saturā - dažādu augu daļiņas. Konsistence atkarīga no barības sastāva. Barība ietekmē arī mēslu krāsu (lielākoties tā ir tumši brūna, retāk pelēkbrūna, zaļganbrūna vai gandrīz melna). Parasti spiras atrodas vairāk vai mazāk kompaktās kaudzītēs, taču var arī būt izbārstītas pa vienai.

Statuss:

Praktiskā nozīme: lokāli var nodarīt kaitējumu augļu dārzos un kokaudzētavās. Medību objekts.

Pēc statusa pelēkais zaķis ir nelimitēti medījams dzīvnieks.

Kopsavilkums:

Piemērotos biotopos Latvijā sastopams bieži; faktiski visā teritorijā. Aktīvs galvenokārt krēslā un tumsā. Nometnieks. Fitofāgs. Poligāms. Gadā 2-3 metieni. Var nodarīt kaitējumu augļu dārzos un kokaudzētavās. Medījams.

Common species throughout Latvia in various landscapes.

Часто и повсеместно встречающийся вид в Латвии.

Apskati citas sugas: