dārza susuris

Eliomys quercinus (L.)

Eliomys quercinus (L.) attēls
  • dārza susuris attēls
  • dārza susuris attēls

latviski: dārza susuris

angliski: garden dormouse

vāciski: Gartenschläfer

zviedriski: trädgårdssovare

igauniski: lagrits

lietuviski: ažuolinė miegapelė

krieviski: садовая соня

Apraksts:

Ķermenis daļēji pelei, daļēji vāverei līdzīgs, tā garums (11)11,5-15,5(17) cm. Galva samērā liela, ieapaļa, ar nosmailotu purnu, uz kura atrodas gari (visgarākie sasniedz gandrīz 1/3 ķermeņa garuma!), cieti vibrisi jeb taustes mati. Ausu gliemežnīcas noapaļotas (tikai galā nedaudz sašaurinātas), maz apmatotas, relatīvi lielas, ievērojami paceļas virs galvas apmatojuma (ausi pieglaužot galvai purna virzienā, tā vienmēr sniedzas līdz acij vai pat vēl tālāk): (2)2,2-2,5(2,6) cm garas. Acis lielas.

Pakaļkājas ievērojami garākas par priekškājām. Pakaļkāju pēdām 5, priekškāju pēdām 4 pirksti; tie ir samērā gari, lokani, bruņoti ar asiem nagiem.
Aste tieva, gara (tomēr īsāka par ķermeni) - (9)9,4-12,1(14) cm, tās lielākā daļa vienmērīgi klāta ar cieši piegulošiem, īsiem matiem, bet beigu daļā apmatojums kļūst garāks, mazāk blīvs un vēršas uz sāniem platumā, izveidojot pušķi, tāpēc galā aste ir platāka un izskatās mazliet plakana.

Četri pāri zīdekļu.

Svars būtiski atkarīgs no sezonas: (50)70-140(150) grami.

Apmatojums īss, bet biezs, tā krāsojums ķermeņa augšpusē un sānos brūnpelēks vai rūsganpelēks, uz galvas, kakla un lāpstiņām nereti rūsganbrūns, apakšpusē balts vai gaišpelēks; abpus galvai virs iedzelteni baltajiem vaigiem ap acīm spilgti izceļas gareni, melni laukumi, kas stiepjas no purna un vienmēr sniedzas aiz ausīm, kā arī zemāk no tām; ausis rozīgi baltas vai gaiši pelēkas; aste ir izteikti trīskrāsaina (pamatā okerbrūna, beigu daļā melna ar baltām malām). Ķermeņa virspuses un apakšpuses apmatojuma krāsojums krasi nodalīts. Apmatojuma maiņa notiek 2 reizes gadā - pavasarī (relatīvi lēni, nevienmērīgi) un rudenī (strauji).
Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.

Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P1/1, M 3/3 = 20
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 46-50 hromosomas.

Līdzīga suga ir tikai meža susuris.
Meža susuris (Dryomys nitedula) no dārza susura atšķiras ar mazāku izmēru, ar relatīvi platākām un īsākām ausu gliemežnīcām (ausi pieglaužot galvai purna virzienā, tā nesniedzas līdz acij), ar citādas formas melnajiem vaigu laukumiem (tie parasti nesasniedz ausis vai tikai pavisam nedaudz aizstiepjas aiz ausīm), ar relatīvi nedaudz īsāku asti, kas visā garumā vienmērīgi apmatota, virspusē okerpelēka, galā ar baltu apmali, bet apakšpusē dzeltenbalta.

Izplatība un sastopamība:

Sugas pamatareāls ietver ievērojamu daļu kontinentālās Eiropas (stiepjas no Portugāles caur Dienvid-, Centrāl- un Austrumeiropu līdz Dienvidurāliem), vairākas Vidusjūras salas, daļu Ziemeļāfrikas (izolētas populācijas mājo Lībijā, Tunisijā, Alžīrijā, Marokā) un iesniedzas Mazāzijas rietumos. Vistālāk uz ziemeļiem izplatītā susuru suga - atsevišķās vietās sastopama Somijas dienvidos.

Latvija atrodas samērā netālu no meža susura izplatības areāla ziemeļu robežas, tāpēc pie mums - reti (biežāk valsts austrumu daļā) sastopams. Iespējams, ka populācija samazinās.
Latvijā apdzīvo galvenokārt vecus lapu koku (pirmkārt, platlapju) un jauktos (kuros dominē lapu koki) mežus, retāk vecus augļu dārzus un parkus. Īpaši iecienījis iecirkņus, kuros ir daudz lielu dobumainu koku, pielūžņotu vietu, kuros pamežā aug lazdas un pīlādži. Relatīvi daudz dzer, tāpēc, izvēloties dzīves vietu, raugās, lai būtu viegli pieejams ūdens.

Dzīves veids:

Nometnieks. Rosās galvenokārt krēslā un tumsā (no saulrieta līdz saullēktam).
Lunkans dzīvnieks. Meistarīgi un veikli kāpelē pa krūmiem, koku zarotni, rāpjas pa stumbriem. Labi, bet nelabprāt lec. Bieži (daudz biežāk par citu sugu susuriem) pārvietojas arī pa zemi - īsiem pārskrējieniem vai soļos.

Aktīvs tikai siltajā gada periodā, ziemu pavada guļā. Ziemošanas mitekļus parasti ierīko sausos (palos neapplūstošos) iecirkņos pazemē (peļveidīgo grauzēju alās, kuras pirms tam paplašina, vai tukšumos zem koku saknēm), trupējušos celmos, taču mēdz izvēlēties pārziemošanai arī cilvēku darinātas būves, bišu stropus. Ziemas midzeņu diametrs - apmēram 20 cm, to ārsiena ir blīva, bieza, veidota no smalkiem zariņiem, sakaltušas zāles, iekšpuse bagātīgi izklāta ar mīkstinošu materiālu (vilnu, sausām sūnām, sīki sasmalcinātām lapām u. tml). Pirmsguļas periodā susuriem ir vislielākais ķermeņa svars - tas var būt divkārt, pat trīskārt lielāks par svaru pavasarī, jo ir uzkrātas zemādas tauku (enerģijas) rezerves. Guļas perioda sākums zināmā mērā atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem, parasti tas iestājas septembra vidū. Pirmie ziemas guļā ieslīgst attiecīgās populācijas pieaugušie īpatņi (vispirms tēviņi, tad mātītes), pēc tam jaunie. Ziemas miegā susuris guļ uz sāna, saritinājies kamolā, purniņš un kājas cieši piekļautas vēderam, aste pārklāj gan kājas, gan galvu. Nereti vienā ziemošanai sagatavotā midzenī rudenī vienkop salasās vairāki dzīvnieki (vienas ģimenes pārstāvji). Atmodas laiks atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem, parasti tas iestājas aprīlī. Vispirms atmostas tēviņi, pēc tam mātītes.

Vasaras mitekļi jeb guļamligzdas mēdz atrasties dažādās vietās, biežāk - pielūžņotās, biezi aizzēlušās veca meža teritorijās. Priekšroka tiek dota putnu (īpaši strazdu) būrīšiem un dobumiem kokos (pirmkārt, liepās, ozolos, kļavās), ja tie neatrodas augstāk par 2-3 metriem, nav iebildumu pret dobumiem stumbeņos (arī pussatrupējušos). Ja dobu vietu trūkst, midzeni var ierīkot koka zaru sabiezinājumā, vai putnu (visbiežāk sīļu, žagatu, mežastrazdu) ligzdā, to pārveidojot un pielāgojot savām vajadzībām, retumis - zem kritalas vai alā, bet atsevišķos gadījumos - kādā būvē mežā vai mežmalā.

Vasaras midzeņu sienas tiek darinātas no dažāda materiāla, galvenokārt tomēr no smalkiem zariņiem un koku lapām, to iekšpusi izklāj ar sausu zāli, prauliem, sūnām. Midzeņi var būt dažādas formas, tomēr lielākoties tie ir apaļi, vismaz 15 cm diametrā. Tīkamākais augstums mitekļa ierīkošanai - 1,5-2 metri. Mitināties vasaras midzeņos var gan atsevišķi īpatņi (pa vienam), gan vairāki vienkop (mātīte ar bērniem; mātes aprūpi zaudējuši, bet pilnīgu patstāvību vēl neieguvuši viena metiena jaunuļi).

Patērē gan dzīvnieku, gan augu izcelsmes barību, tomēr lielāko daļu (turklāt lielāku nekā pārējām mūsu susuru sugām) noteikti sastāda dzīvnieku barība. Ēdienu iegūst gan koku zarotnē, gan dzīvajā un nedzīvajā zemsegā. Ēdienkartes sastāvs daudzveidīgs, tajā ietilpst gliemji, tārpi, kukaiņi visās attīstības stadijās, zirnekļi, putni (pirmkārt, nelieli dobumperētāji), putnu olas un mazuļi, ciršļu un peļveidīgo grauzēju (pirmkārt, meža strupastes) mazuļi, daudzu sugu koku un krūmu sēklas, dažādi augļi, ogas.

Iegūto ēdienu nereti aizgādā uz kādu noteiktu vietu (teiksim, būrīša jumtu), kurā salīdzinoši netraucēti ietur maltīti. Ja ir iespēja, mēdz sarūpēt vairāk barības nekā spēj uzreiz apēst. Pastāv nepierādīts un tādēļ apšaubāms uzskats par dārza susura tieksmi veidot ziemai pārtikas krājumus no sēklām.

Barošanās vietās paliek raksturīgas ēdiena atliekas: gliemežu un olu čaulas ar caurumiņiem, caur kuriem izsūkts saturs, un, protams, kukaiņu hitīna apvalka fragmenti (pieaugušos kukaiņus parasti sāk ēst no galvas, vienmēr atstāj spārnus, nereti arī kājas). Susura pastāvīgajās ēstuvēs atrodamas arī putnu spalvas, zīdītāju apmatojums un ādas gabaliņi. Parasti turpat tuvumā ir atstātas zvēriņa spiras, kurās saskatāmas kukaiņu hitīna daļiņas. Par susura nesenu klātbūtni vēsta diezgan spēcīga specifiska smaka.

Vairošanās periods sākas maijā. Pāroties noskaņoti dzīvnieki reizēm mēdz būt aktīvi arī gaišā laikā, viņi pārvietojas gan pa kokiem un krūmiem, gan pa zemi. Atstāj smaržojošas zīmes. Skandina kāzu „dziesmas”: mātītes dzimumaktivitātes laikā galvenokārt samērā skaļi, griezīgi svilpj, tēviņi paklusi, murdoši cikšķina.

Izveido īslaicīgu pāri. Pēc apaugļošanās mātīte tēviņu padzen un sāk pamazām pielāgot (vai jaunveidot) midzeni gaidāmo pēcnācēju lološanai.
Gadā viens metiens. Grūsnība ilgst (22)23-25(28) dienas. Metienā (2)3 -5(9) mazuļi. Ja midzenis top pārlieku piegružots (blusu apsēsts) vai ja draud briesmas, māte, satvertus zobos, aiznes bērnus uz citu vietu. Kad pēcnācēji paaugušies, uz citu mājvietu viņi pa zemi vai zariem tiek vesti prom rindā jeb t.s. „karavānā”. Bērni atrodas mātes aprūpē 1,5-2 mēnešus. Dzimumgatavību sasniedz nākamajā pavasarī.

Dzīves ilgums 4-5(8) gadi.

Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir pūčveidīgie putni, sermuļveidīgie zvēri.

Statuss:

Lokāli var negatīvi ietekmēt dobumperētāju putnu populāciju, jo iznīcina (apēd) dējumus un perētājas, iemitinās putniem izliktajos būros, ir konkurents arī dabisko dobumu aizņemšanā.

Aizsargājama suga. Iekļauta LR MK aizsargājamo sugu sarakstā, Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā.

Kopsavilkums:

Latvijā reti sastopams. Aktīvs tikai siltajā gada periodā. Rosās galvenokārt krēslā un tumsā. Nometnieks. Labprāt uzturas kokos un krūmos. Pārsvarā lieto dzīvnieku izcelsmes barību. Gadā viena pēcnācēju paaudze. Lokāli var negatīvi ietekmēt mazo dobumperētāju putnu populāciju. Aizsargājams.

Rare, protected species in Latvia, comparatively commoner in the eastern part. Prefers old broad-leaved forests.

Редкий, охраняемый вид в Латвии, сравнительно чаще в восточной части страны. Предпочитывает старые широколиственные леса.

Apskati citas sugas: