vijolīšu bērzlape

Russula ionochlora Romagn. (syn. R. palumbina Quél. var. ionochlora Romagn., R.grisea ss. J.Schaffer)

Russula ionochlora Romagn. attēls

latviski: vijolīšu bērzlape

angliski:

vāciski: Papageitäubling

zviedriski: Mandelkremla

igauniski:

lietuviski:

krieviski:

Cepurīte:

3-8 cm plata, stingra, sākumā izliekta , bieži ar iedobi, vecumā +_ ieliekta, vidū parasti dažādu nokrāsu zaļa, malā violeta, mēļa, reti vienlaidus zaļgana (sk.attēlu), reizēm ar dzeltenīgiem plankumiem, reti vienkrāsaina, bāli zaļgana, plankumaina. Mala bieži daivaina, gluda, vecumā īsi, neskaidri rievota. Virsmiziņa violetajās vietās spīdīga, līdz 1/2 novelkama. Mīkstums biezs, balts, kukaiņu grauzumos parasti sārtojas, ar vāju, skābenu smaržu un maigu vai sākumā mēreni sīvu garšu.

Lapiņas:

krēmkrāsas ar bāli zaļgandzeltenu nokrāsu, ciešas, 5-9 mm platas, +_ brīvas, sīvas.

Kātiņš:

1,5-7 cm garš, 1-2 cm resns, blīvs, vēlāk reizēm dobumains, balts vai ar violetu apsarmi.

Sporas:

ar izolētām kārpiņām, olveida, masā krēmkrāsas, (5,5)6-7,4(8) x (4,4)5-6(6,5) μm.

Trofiskā grupa :

Dižskābaržu, ozolu, iespējams, arī liepu mikorizas sēne.

Biotopi:

Lapu koku un jauktos mežos, kaļķainās vai +- skābās, smilšainās augsnēs.

Summary:

Mycorrhiza forming species, in deciduous and mixed forests, rare in Latvia, edible.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Latvijā reti, VII- IX.

Обобщение:

Микоризообразователь, в лиственных и смешаных лесах, в Латвии редко, съедобен.

Līdzīgās sugas:

R. grisea - pelēkajai bērzlapei cepurīte lielāka, dominē pelēcīgās krāsas, sporas lielākas, ar +_ savienotām kārpiņām, sīvas tikai lapiņas. R. cyanoxantha - violetzaļajai bērzlapei cepurīte lielāka, sporas baltas.

Īpašas norādes :

Ēdama pēc iepriekšējas novārīšanas, derīga marinēšanai, sālīšanai.

Apskati citas sugas: