Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Daudzgadīgs, neliels (ga 10-50 cm) cūknātru dzimtas lakstaugs. Stublājs stāvs vai pacils, nezaro, kails, ar sārtu nokrāsu, virzienā uz pamatu resnāks; tipiskā gadījumā izskatās mazliet it kā konisks. Lapas pretējas, sēdošas, olveidīgas līdz lancetiskas (ga 2-5 cm, pl 1-2 cm), mala gluda, gals smails vai strups. Parasti vismaz lapas vidusdzīsla sārta. Ziedi skrajos ķekaros lapu žāklēs. Vainags (ga ap 0.5 cm) bāli sārts ar tumšākām, sārtām dzīslām. Seglapas lancetiskas, ziedu laikā garākas nekā zieda kāts. Auglis - pogaļa ar seklu jomu. Zied no jūlija līdz septembrim.
Izplatība:
Reta, ļoti disjunkti (salveidīgi) izplatīta suga Eirāzijā un Ziemeļamerikā.
Latvijā ļoti reti, tikai dažviet Rīgas jūras līča un Baltijas jūras tuvumā vai piekrastē.
Biotopi:
Mazskaitlīgas grupas upju palienēs, peļķēs jūras krastā un grāvjos.
Īpašas norādes:
No bieži sastopamās upmalas veronikas (V. anagallis-aquatica) grūti atšķirama suga. Ūdens veronika atstāj salīdzinoši druknāka auga iespaidu. Tipiskam augam ir sarkana stublāja nokrāsa, vismaz lapas vidusdzīsla sarkana, bāli sārti ziedi ar tumšākām, sārtām dzīslām (nevis ziedu krāsā pārsvarā violeti vai zili toņi, nevis stublājs un lapu dzīslas zaļā krāsā). Atšķiršana pēc seglapām: lancetiskas, ziedu laikā garākas nekā ziedkāts (nevis lineāras, ziedu laikā īsākas nekā ziedkāts) praksē ir sarežģīta, jo šī pazīme tomēr variē.
Very rare. Small groups at the sea coast: on river floodplains, in ditches and pools.
Очень редко. Малочисленные группы близ морского побережья: на поймах рек, в канавах, а также в лужах на пляже.
