Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Divgadīgs, liels (ga 40-130 cm) krustziežu dzimtas lakstaugs. Parasti veido masīvu ceru. Stublājs stāvs, zaro ziedkopā, klāts ar matiņiem un tumšām kārpiņām. Ir rozetes lapas un stublāja lapas. Lapas apveids vairāk vai mazāk lancetisks (ga 5-25 cm), tomēr lapas forma pēc plūksnojuma jūtami variē no gandrīz veselas ar sīkzobainu malu (augšējās, sēdošās) līdz plūksnaini šķeltai, dalītai vai koklesveidīgai (stublāja vidusdaļā un rozetē). Stublāja lejasdaļā lapas parasti ar kātu. Ziedu ķekaru daudz, tie sazarotās ziedkopās stublāja galotnē. Kauslapas zaļas, atstāvošas. Vainaglapas tumšdzeltenas (ga 0.4-0.7 cm), garākas nekā kauslapas. Auglis - otrādi olveidīgs pākstenītis (ga ap 0.7 cm) ar īsu, saliektu knābīti un daudzām kārpiņām, daudz īsāks nekā augļa kāts. Zied jūnijā un jūlijā.
Izplatība:
Dienvidaustrumu Eiropā un Rietumāzijā sastopama suga, kas plaši ieviesusies Eiropā un Ziemeļamerikā.
Latvijā diezgan biežs adventīvs (ievazāts) augs, kas pēdējā laikā strauji izplatās un ieviešas vietējās augu sabiedrībās, īpaši upju ieleju pļavās. Valsts centrālajā un austrumu daļā sastop biežāk.
Biotopi:
No atsevišķiem eksemplāriem līdz blīvās grupās dažādās nezālienēs, atmatās gar dzelzceļiem un palieņu pļavās. Progresējoša suga.
Īpašas norādes:
Latvijā vienīgā krustziežu suga, kam uz stublāja un augļiem ir tumšas, bez palielināmām ierīcēm viegli saredzamas kārpiņas. Pēc šīs pazīmes nekļūdīgi atšķirama no citām iespējami līdzīgām dzimtas sugām.
Rather common. Expanding adventive species. From solitarily specimens to dense groups in wasty places, along railways, on fallow-lands and in floodplain meadows.
Довольно часто. Прогрессирующий заносной вид. Единичные экземпляры и группы разной величины на железных дорогах, в сорных местах, на залежах и пойменных лугах.
