Apraksts:
Ķermenis peļveidīgs, slaids. Ķermeņa un galvas kopējais garums (7)8–11,5(12,6) cm. Galva ar strupu purnu. Ausu gliemežnīcas samērā mazas 10–12(13) mm), acis nelielas. Kājas piecpirkstainas, relatīvi īsas. Pakaļkājas garākas par priekškājām, to pēdas 17–21 mm garas. Aste salīdzinoši īsa ((6)7–8(9) cm), sastāda tikai apm. 70 % no ķermeņa garuma. Svars 16-35 (40) gr.
Apmatojums pieguļošs, mīksts, mugurpusē sarkanbrūns vai rūsganpelēks ar dzeltenīgu nokrāsu. Akotmati reti. Pār muguru no pieres līdz astei stiepjas asi norobežota melna vai melni brūna šaura svītra. Vēderpuse un kāju pēdas baltā vai sudrabaini pelēkā krāsā. Mugurpusi no vēderpuses atdala labi redzama robeža. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.
Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Kariotipā 2n = 48 hromosomas.
Līdzīgās sugas ir divas.
Dzeltenkakla klaidoņpele (Sylvaemus flavicollis).
Atšķiras no svītrainās klaidoņpeles ar lielāku ķermeņa izmēru, ar garākām kājām, uzkrītoši lielāku astes relatīvo garumu, ausu gliemežnīcu relatīvo garumu, acu relatīvo izmēru, ar smailāku purnu. Zīmīgākā atšķirība: dzeltenkakla klaidoņpelei virspuses apmatojumā nav tumšas gareniskas svītras.
Mazā meža klaidoņpele (Sylvaemus uralensis).
Atšķiras no svītrainās klaidoņpeles ar mazāku ķermeņa izmēru, uzkrītoši lielāku relatīvo astes garumu, relatīvi garākām kājām, relatīvi lielākām ausu gliemežnīcām un acīm, ar smailāku purnu. Zīmīgākā atšķirība: mazās meža klaidoņpeles virspuses apmatojumā nav tumšas gareniskas svītras.
Izplatība un sastopamība:
Svītrainās klaidoņpeles areāls aptver lielu daļu Centrāleiropas, lielāko daļu Austrumeiropas, Rietumsibīrijas dienvidus, Kaukāzu, suga izplatīta arī Krievijas Piejūras apgabalā, Mongolijā, lielākajā daļā Ķīnas, Korejas pussalā, Taizemē.
Latvijā sastopama bieži. Plaši izplatīta visā valsts teritorijā.
Ekoloģiski plastiska suga. Apdzīvo pārsvarā dažādus atklātus un pusatklātus biotopus – aizaugošus izcirtumus, mežmalas, krūmājus, ganības, pļavas. Izteikta nosliece uz sinantropizāciju - labprāt apmetas lauksaimniecības platībās, piemājas saimniecībās, kultūrainavās, sastopama arī apdzīvotās vietās (dārzos, parkos, kapsētās). Nevairās no mitrām vietām.
Dzīves veids:
Aktivitāti saglabā visu gadu, bet siltajā sezonā kustīgums ir daudz izteiktāks. Nometnieks, tomēr daļai īpatņu raksturīga sezonāla migrācija, ko ietekmē pieejamās barības daudzums. Diennaktī dominē krēslas – tumsas aktivitātes ritms.
Midzeņus no sausas zāles un lapām ierīko biezā augājā vai – visbiežāk - citu peļveidīgo grauzēju un kurmju izraktās ejās, parasti netālu no krūmiem, celmiem, akmeņu vai zaru kaudzēm, 30 – 40 cm dziļumā. Pati alas rok retāk, pie to ieejām redzami raksturīgi zemes izsviedumi. Ziemā bieži ieviešas siena un salmu kaudzēs, saimniecības būvēs un dzīvojamajās ēkās.
Visēdāja. Barības sastāvs atkarīgs no sezonas. Veģetācijas periodā ēdienkartē pārliecinoši dominē augu sēklas, otrajā vietā – augu (pārsvarā kultūraugu, pirmkārt, kartupeļu un biešu) pazemes daļas un kokaugu miza, pēc tam – augu zaļās daļas. Nelielā daudzumā barības sastāvā ietilpst arī ogas un augļi. Dzīvnieki (g.k. kukaiņi) sastāda salīdzinoši niecīgu barības daļu. Ziemā dabiskos biotopos pārtiek pārsvarā no sēklām un nelielu kociņu mizas, bet sinantropizējušies īpatņi – no graudiem, no kartupeļiem u.c. sakņaugiem.
Poligāma. Vairojas siltajā sezonā – no aprīļa līdz septembrim. Dažā urbanizētā teritorijā nereti vairojas labāk, nekā dabiskos biotopos, sasniedzot būtiskāku populācijas pieaugumu. Gadā parasti ir 2-3 metieni, bet apdzīvotās vietās (arī pilsētās) metienu skaits mēdz būt arī lielāks (līdz 5). Grūsnība ilgst 21–25 dienas. Metienā (3)5–8(14) mazuļi. Dzimumgatavību sasniedz 3 mēnešu vecumā. Vasaras otrajā pusē vairošanās procesā iesaistās jaunās pavasarī (pirmajā metienā) piedzimušās mātītes.
Siltajā sezonā dzīvo ģimenēs, rudenī un ziemā - nelielos grupējumos. Dzīves ilgums: 1 gads.
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir caunveidīgie zvēri, lapsas un plēsīgie putni.
No saimnieciskās nozīmes viedokļa nodara vērā ņemamus kaitējumus lauksaimniecībai (pirmkārt graudkopībai). Uz lielākās daļas indivīdu atrodami ektoparazīti. Ir bīstamu infekcijas slimību dabisko perēkļu uzturētāja un var būt šo slimību izraisītāju pārnēsātāja.
Kopsavilkums:
Latvijā biežāk sastopamā klaidoņpele. Ārēji no pārējām klaidoņpelēm zīmīgi atšķiras ar tumšu svītru, kas stiepjas gareniski pāri mugurai. Plaši izplatīta visā valsts teritorijā. Nodara kaitējumus lauksaimniecībai. Ir bīstamu infekcijas slimību pārnēsātāja.
Very common throughout the country.
Повсеместно по всей стране.
