mājas pele

Mus musculus (L.)

Mus musculus (L.) attēls
  • mājas pele attēls
  • mājas pele attēls
  • mājas pele attēls

latviski: mājas pele

angliski: house mouse

vāciski: Östliche Hausmaus

zviedriski: husmus

igauniski: koduhiir

lietuviski: naminė pelė

krieviski: домовая мышь

Apraksts:

Ķermenis peļveidīgs, slaids, tā garums no (6)7,2-10,3(13) cm. Galva garena, ar izstieptu, nelielu purniņu. Acis mazas. Ausu gliemežnīcas apaļas, maz apmatotas, vidēja izmēra, to garums - (1)1,2-1,6(1,8) cm. Kājas vidēji garas. Pēdminis. Pēdas pelēkas (atšķirībā no klaidoņpelēm), piecpirkstainas, malējiem pirkstiem, īpaši priekškājām, tieksme reducēties. 5 pāri zīdekļu. Ķermeņa apmatojums pieguļošs, virspusē tas vienmēr ievērojami tumšāks, nekā apakšpusē. Apmatojuma krāsojums visai variabls, tomēr ir raksturīgi divi tā pamattipi, un, vērtējot pēc ārējām morfoloģiskajām pazīmēm, var pieļaut, ka Latvijā mīt divas mājas peles pasugas: nominālforma Mus musculus musculus un Mus musculus spicilegus. Abas šīs pasugas brīvi krustojas. Biežāk pie mums ir sastopama augumā mazākā M. m. musculus, kurai apmatojuma krāsojums ķermeņa virspusē tumšpelēks vai brūni pelēks, apakšpusē dzeltenpelēks, uz krūtīm - brūndzeltens izplūdis laukums. Retāk sastopamajai M. m. spicilegus apmatojums mugurpusē pelnu pelēks vai pelēkbrūns, uz sāniem dzeltens, vēderpusē pelēkbalts vai balts. Mājas peles aste gredzenveidā segta ar ragvielas zvīņām un ar retu, īsu, brūnganpelēku apmatojumu (tipiskai M. m. musculus astes krāsojums ir vienmērīgs, bet tipiskai M. m. spicilegus tas apakšpusē gaišāks nekā virspusē); astes garums - (5)6-9(11) cm, tas sastāda vismaz 2/3 (85-90%) no dzīvnieka ķermeņa garuma (M. m. musculus aste relatīvi garāka nekā M. m. spicilegus). Ķermeņa svars - (12)20-30(36) grami. Mātītes kopumā nedaudz lielākas (garākas un smagākas). Redzamu ārēju atšķirību starp dzimumiem nav.

Mājas pelei ir īpaši smirddziedzeri, kas izdala diezgan izteiktu īpatnu smaku.

Atšķirībā no citiem peļveidīgajiem grauzējiem mājas pelei augšējo priekšzobu iekšpusē ir neliels ierobojumiņš. Raksturīgi specifiski - grubuļaini pusapļveida - grauzumi.
Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16

Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.

Kariotipā 2n = 42 hromosomas.

Līdzīgās sugas ir šādas.
Pelēkā žurka (Rattus norvegicus) no mājas peles atšķiras ar daudz lielāku izmēru. Neliela (jauna) pelēkā žurka atpazīstama pēc raupjāka apmatojuma un atšķirīgām ķermeņa proporcijām (relatīvi druknāka, relatīvi lielāka galva, relatīvi garākas kājas).

Melnā žurka (Rattus rattus) no mājas peles atšķiras ar daudz lielāku izmēru. Neliela (jauna) melnā žurka atpazīstama pēc raupjāka, tumšāka apmatojuma un atšķirīgām ķermeņa proporcijām (relatīvi druknāka, relatīvi lielāka galva, relatīvi lielākas ausis, relatīvi garākas kājas, relatīvi garāka aste).

Klaidoņpeles (Apodemus) no mājas peles atšķiras ar nedaudz lielākiem ķermeņa izmēriem, ar citādu apmatojuma krāsu. Klaidoņpelēm ir relatīvi lielākas acis, pakaļkājas garākas par priekškājām, pēdas - garas un šauras (tās, atšķirībā no mājas peles pēdām, nav pelēkas).

Pundurpele (Micromys minutus) no mājas peles atšķiras ar daudz mazāku izmēru (mazākā peļu suga), ar biezāku un mīkstāku, izteikti divkrāsainu apmatojumu, ar relatīvi mazāku galvu, strupāku purnu, mazākām acīm, mazākām ausīm. Ausīs pie ieejas dzirdes kanālā - labi attīstīts ādas lēveris.

Strupastes (Microtinae) no mājas peles atšķiras ar biezāku apmatojumu, relatīvi platāku galvu, strupāku purnu, īsāku (un biezi apmatotu) asti, īsākām kājām, mazākām ausīm, mazākām acīm.

Meža sicista (Sicista betulina) no mājas peles atšķiras ar daudz mazāku izmēru, ar apmatojuma krāsojumu (no galvas līdz astei pār muguru stiepjas tumša josla), ar relatīvi garāku asti (tā ievērojami garāka par ķermeni). Sicistai pakaļkājas garākas par priekškājām.

Izplatība un sastopamība:

Kosmopolītisks sinantrops. Viens no daudzskaitlīgākajiem zīdītājiem uz Zemes. Par sugas izcelšanās vietu tiek uzskatīti Āzijas dienvidrietumi un (vai) Ziemeļāfrika. Pateicoties spējai veiksmīgi sadzīvot ar cilvēku, mājas pele savulaik kļuva par ciešu cilvēka līdzās mājotāju un līdzgaitnieku, tādejādi izplatoties pa pasauli, un pašlaik tā sastopama gandrīz visur, kur dzīvo cilvēks. Mājas pele izceļas ar lielu dažādību, tās pasugu skaits mērāms daudzos desmitos (par sugas sistemātiku zinātniekiem nav vienprātības).

Latvijā mājas pele mūsdienās ir plaši izplatīta, bieži sastopama, to var izdoties ieraudzīt visdažādākajās vietās.

Dzīves veids:

Pārsvarā krēslas un nakts dzīvnieks. Ātri skrien. Spēj veikli un samērā augstu lekt. Prot kāpelēt. Laba peldētāja. Izcila grauzēja.

Aktivitāti saglabā visu gadu. Siltajā sezonā Latvijā ievērojamākā daļa mājas peles populācijas mīt ārvidē dažādās antropogēnajās teritorijās (uz laukiem, sakņu un augļu dārzos, pļavās, kultūrainavā), bet rudenī tā pārceļas uz ļaužu mitekļiem un citām ēkām viensētās, lauku apdzīvotajās vietās, pilsētās. Atnākot pavasarim, dzīvnieki pamet šīs ziemotuves. Tātad, novērojama masveidīga peļu sezonālā pārvietošanās: lielākā daļa no siltajā sezonā ārvidē mītošās populācijas rudeņos pārvietojas (lauku apvidos nereti pat kilometriem tālu) uz cilvēku darinātām būvēm, kur pievienojas tajās jau mājojošajām sugasmāsām – populācijas otrajai daļai (ko veido galvenokārt M. m. musculus pārstāves), kas visu gadu mājo dzīvojamajās un saimniecības ēkās un tiešā to tuvumā. Daudzas no pilsētās mītošajām pelēm vispār nekad nepamet cilvēku mājokļus.

Par slēpņiem jeb atpūtas vietām, par midzeņu ierīkošanas vietām ēkās mājojošām pelēm noder dažādi tukšumi zem grīdas, aiz apmetuma, virs griestu seguma, neizmantotas un maz izmantotas mēbeles, vecu drānu u.c. drazas kaudzes u.tml. Ja nepieciešams, dzīvnieki paši izgrauž vai paplašina ieeju kādā slēptuvē, tādejādi izveidojot apmēram 3 cm diametrā lielu caurumu. Midzeņu darināšanai, dzīvojot telpās, mājas peles izlieto visneiedomājamākos materiālus, ko iepriekš pēc iespējas sīki sasmalcina.

Dzīvojot ārvidē, mājas peles visbiežāk iemitinās dažādos dabiskos tukšumos vai citu grauzēju alās, retāk pašas izrok (ne īpaši dziļi) sev vietas midzeņu ierīkošanai. Midzeņus, dzīvojot ārvidē, parasti darina no smalki sagrauztas sausas zāles, lapām un sūnām, izklāj ar dažādu mīkstu materiālu.
No peļu mājvietām uz dažādām pusēm stiepjas taciņas. Mājas pelēm tīk izmantot vienus un tos pašus maršrutus. Telpās uz viņu pastāvīgajām taciņām var izdoties saskatīt nelielas piciņas, kas veidojušās drazai salīpot peļu urīnā, un nepavisam nav grūti ieraudzīt ekskrementu kaudzītes.

Parasti dzīvo mātes ģimenēs, bet paaugstināta blīvuma apstākļos veido nelielas hierarhiskas kopienas. Ja kāds no kopienas locekļiem uzgājis un nobaudījis kaut ko gardu, citi, viņu apostījuši, viegli atrod barības atrašanās vietu, jo uz peles pēdām atrodas dziedzeri, kas, dzīvniekam pārvietojoties, automātiski izdala smaržojošu sekrētu, tādejādi iezīmējot viņa noieto maršrutu. Oža ir nozīmīgākā un vislabāk attīstītā mājas peles maņa, arī dzirde un tauste labi attīstīta, bet redze vāja.

Barības sastāvs ļoti daudzveidīgs, atkarīgs no dzīves vietas un sezonas. Dzīvojot ārpus telpām, ir galvenokārt augēdāja. Priekšroku dod dažādu augu sēklām, lakstaugu sulīgajām zaļajām daļām, saknēm, ēd arī augļus, daudz retāk - kukaiņus. Ja barības ir pietiekami, mēdz veidot nelielus krājumus. Dzīvojot telpās, visēdāja - barībā ietilpst pilnīgi viss, no kā pārtiek cilvēki un mājkustoņi, tajā skaitā – papildus pat arī daudz kas cits, piemēram, ziepes un nomiruši dzīvnieki (bada apstākļos arī sugasbrāļu paliekas). Šķidrumu tiecas maksimāli uzņemt ar barību, tāpēc ir maza nepieciešamība pēc dzeramā ūdens.

Poligāma. Ārvidē vairojas siltajā sezonā - no aprīļa līdz septembrim. Šai periodā populācijai klāt nāk vairākas jaunās paaudzes (katra pieaugusī mātīte apbērnojas 3-5 reizes, turklāt vairošanās procesā iesaistās arī gada agrajos metienos piedzimušie dzīvnieki), tādēļ rudenī jūtams krietns kopējā skaita palielinājums. Telpās, ja vien tās ir pietiekami siltas un ja tuvumā vajadzīgā daudzumā pieejama barība, spēj vairoties visu gadu - katra mātīte var pagūt apbērnoties 8-10 (daža pat vairāk) reizes. Grūsnība ilgst apmēram trīs nedēļas (19-22 dienas). Metienā (3)6-8(13) mazuļi. Jau pāris dienas pēc dzemdībām mātītes kļūst atkal apaugļoties spējīgas. Dzimumgatavību sasniedz 6-8 nedēļu vecumā. Dzīves ilgums: 1-1,5(2) gadi.

Mājas pele ir barības objekts daudziem dzīvniekiem. Nopietnākie dabiskie ienaidnieki: dažādi plēsīgie zvēri (galvenokārt caunveidīgie, lapsa, mājas kaķis), abu sugu žurkas (tās ir arī nozīmīgas konkurentes), gan dienas, gan nakts plēsīgie putni, vārnveidīgie putni, kaijas.
Mēdz būt intensīvi invadēta ar ektoparazītiem (utīm, blusām, siltajā sezonā arī ērcēm).

Mēsli:

Ekskrementi ir rīsa graudiem līdzīgi, melni, 3-5 mm gari (svaigi - mīksti, veci - cieti).

Statuss:

Nodara kaitējumu lauksaimniecībai. Būtisku kaitējumu var nodarīt, ja iemājo lauksaimniecības ražojumu glabātavās, kur sabojā vērā ņemamu daudzumu produkcijas. Cilvēku mājokļos apēd, sagrauž, izvazā, piesārņo pārtikas produktus.
Var būt cilvēku un mājdzīvnieku aplipinātājas ar dažādām infekcijas slimībām. Tās peles, kuras ilgāku laiku mitušas ārvidē, uz sava ķermeņa ienes telpās ektoparazītu faunu.

Regulāri asinot zobus un veidojot ejas, sagrauž no koka un arī no sintētiskajiem materiāliem darinātas ēku daļas. Var sabojāt elektroinstalāciju. Mēdz izlietot visdažādākos materiālus midzeņu ierīkošanai, arī tādējādi sabojājot mājokļus un iekārtas.

Ir arī nepārvērtējama pozitīvā praktiskā nozīme: no mājas pelēm radītas baltās, melnās un raibās laboratorijas peles, kuras cilvēce plaši izmanto dažādu slimību apkarošanā, galvenokārt to diagnosticēšanā, arī eksperimentos ar farmakoloģiskiem līdzekļiem. Laboratorijas peles izmanto arī dažādiem zoopsiholoģiskiem un ģenētiskiem eksperimentiem. Viņas tiek turētas nebrīvē par mīļdzīvnieciņiem. Peles ir pamatbarība daudzām zoodārzos turētām dzīvnieku sugām.

Kopsavilkums:

Sinantropa suga. Latvijā plaši izplatīta, bieži sastopama dažādās antropogēnajās teritorijās un ēkās. Siltajā sezonā ievērojamākā daļa populācijas mīt ārvidē. Barības sastāvs ļoti daudzveidīgs. Poligāma. Telpās spēj vairoties visu gadu. Ir barības objekts daudziem dzīvniekiem. Nodara kaitējumu lauksaimniecībai, nozīmīgs noliktavu kaitēklis. Var būt epidemioloģiski bīstama.

Very common companion species of human habitation.

Повсеместный сопроваждающий вид человеческой деятельности.

Apskati citas sugas: