Equisetum telmateia Ehrh.
- latviski: lielā kosa
- angliski: great Horsetail
- vāciski: Riesen-Schachtelhalm
- zviedru: jättefräken
- igauņu:
- lietuviešu: didysis asiūklis
- krievu: хвощ большой
Apraksts: Daudzgadīgs, liels (ga 0.6-1.5 m) kosu dzimtas vasarzaļš sporaugs. Pavasarī pirmie izaug brūndzeltenie dzinumi ar sporu nesējiem (auglīgie dzinumi). Bezzarainā auglīgā dzinuma makstis satuvinātas, ar 20-30 īlenveida zobiņiem galā. Pēc sporu nogatavošanās strupajā strobilā (ga 2-7 cm) auglīgie dzinumi atmirst un izaug vasaras jeb neauglīgie dzinumi. To stublājs gluds, bālgans, ar 20-40 smalkām ribiņām. Stublāja centrālais dobums liels, ap divas trešdaļas no stublāja diametra (Ø 1-1.5 cm). Stublāja ribiņu un maksts zobiņu skaits vienāds. Zaru mieturu daudz, tie horizontāli atstāv no stublāja, zarojums blīvs līdz pat galotnei, zari vienkārši. Sporas nogatavojas jūlijā, augustā. Latvijā zināmajā atradnē lielā kosa vairojas veģetatīvi ar sakneņiem.
Izplatība: Rietumu, vidus un dienvidu Eiropā sastopama suga, retumis un izklaidus arī dažviet Āzijā un Āfrikā.
Latvijā ļoti reti, ārpus vienlaidu areāla ziemeļaustrumu malas. Zināma viena atradne Ventas krastā.
Biotopi: Ilggadīgi stabila atradne upes krasta avoksnainā nogāzē. Atradnes paplašināšanās vai sašaurināšanās nav konstatēta.
Īpašas norādes: No citām kosām viegli atšķirama pēc izmēra un zarojuma.
Ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 1.kategorijā.
Very rare. One habitat on the wet, rich in springs slope of riverbank. A stable group.
Редчайший. Известно единственное местонахождение на ключистом береговом склоне к реке. Стабильная группа.
Visu internetenciklopēdijas "Latvijas daba" tekstu un ilustratīvo materiālu autortiesību īpašnieks ir Askolds Kļaviņš, SIA Gandrs un autori. Citēšanas gadījumā atsauce obligāta.
