Zirnekļu kārta (Araneae)

Visā pasaulē, neiekļaujot Antarktīdu, sastopama zirnekļveidīgo klases kārta; sevišķi plaši tā pārstāvēta tropu un subtropu reģionos. Senas izcelsmes posmkāji; parasti uzskata, ka primitīvākie zirnekļi, kas saglabājušies līdz mūsdienām, cēlušies Karbonā apmēram pirms 318 miljoniem gadu - mūsdienās no šī atzara ir tikai ap 90 sugu A-DA Āzijā. Attīstītāko zirnekļu dzimtas, kam pieder arī visas Latvijā sastopamās, cēlušās Triasā, apmēram pirms 200 miljoniem gadu. Sistemātika zirnekļu kārtā nav pilnīgi nostabilizējusies; pasaulē nodala apmēram 44-45 tūkstošus sugu vismaz 110 dzimtās. Latvijā zināmas apmēram 450 sugas (varētu būt maksimāli atrodamas līdz 480-500 sugas) 26-28 dzimtās, atkarībā no taksonomiskās pieejas. Aptuveni 95% Latvijā sastopamo sugu ir visai plaši izplatības areāli. Ķermeņa garums (neskaitot kāju garumu, kas daudzām sugām ir vismaz tikpat garš vai būtiski pārsniedz ķermeni) visbiežāk 2-25 mm. Pasaulē sīkākās sugas ir tikai 0,4 milimetri, bet lielākās – līdz 9 centimetri lielas. Ļoti bieži konkrētās sugas mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Latvijā sīkākās sugas ir pundurzirnekļu (segzirnekļu) dzimtās, lielākās – dižzirnekļu dzimtā: vairāk nekā 2 cm lielie Dolomedes ģints krastmalu zirnekļi. Raksturīgi augšžokļi jeb heliceras, kurās atrodas indes dziedzeri. Apakšžokļi jeb pedipalpas kalpo gan taustei, gan ir nozīmīgas vairošanās procesā. Visiem zirnekļiem ir 4 pāri ejkāju. Tiem zirnekļiem, kuri veido tīklus, ejkāju galā ir labi attīstīti nagi. Raksturīgas 6 vai 8 acis; to dažādajam novietojumam galvkrūšu priekšdaļā, kā arī uzbūvei ir liela nozīme zirnekļu sistemātikā. Parasti ķermeņa priekšdaļa jeb galvkrūtis ir visai skaidri nodalāmas no vēdera ar vairāk vai mazāk izteiktu iežmaugu, kā arī parasti galvkrūtis ir mazākas. Uz iegarenā vai ieapaļā vēdera tā virspusē daudzām sugām ir raksturīgs zīmējums, pēc kura suga ir nekļūdīgi atpazīstama, kā arī vēdera aizmugurējā galā ir 3 pāri tīmekļa kārpiņu. Tīmeklim ir sevišķi liela nozīme zirnekļu dzīvē – tas kalpo ķeramtīkla veidošanai, nakšņošanas ligzdu izveidei un olu kokona aušanai, jo visi zirnekļi dēj olas, no kurām šķiļas mazuļi. Daudzas sīkās sugas tīmekļa pavedienus izmanto kā “gaisa balonu” pārlidošanai vēja plūsmās uz citu mājvietu. Izskata aprakstos zirnekļiem nereti tiek lietots jēdziens “marķieris sirds apvidū”; neparasti, ka šī sugai raksturīgā zīmējuma vai ornamenta atrašanās vieta ir vēdera virspusē, jo sirds zirnekļiem, skatoties sānskatā, atrodas vēdera virspusē, atgādinot izstieptu, paplašinātu asinsvadu. Gandrīz visi – atskaitot vienu vienīgu līdz šim zināmu sugu – zirnekļi ir plēsīgi posmkāji, kuri upuri nogalina ar helicerās esošo indes dziedzeri. Absolūtais vairums sugu upurī gandrīz uzreiz iešļāc arī gremošanas šķidrumu un notverto upuri izsūc tikai pēc laika, kad gremošanas fermenti ir sadalījuši upura mīkstos audus. Zirnekļu medījums parasti ir dažādi kukaiņi un citi sīki posmkāji, lai gan lielākās sugas tropos spēj uzbrukt arī maziem putniem un ķirzakām. Latvijā krastmalu medniekzirnekļi (Dolomedes) dažreiz uzbrūk seklūdenī zivju mazuļiem un abinieku kurkuļiem. Zirnekļi medī dažādi: sugas, kuras auž tīklus, upuri gaida paslēpušies tīkla malā un turoties pie signālpavediena. Vairākām sugām tīkla izskats ir tik raksturīgs, ka pēc tā, arī neredzot zirnekli pašu, iespējams noteikt sugu, kam tīkls pieder. Ir arī tādas sugas, kuras auž ļoti paviršus tīklus, kas faktiski sastāv tikai no dažiem lipīgiem signālpavedieniem; sevišķi daudz šādu sugu ir uz zemes un nobiru trūdā dzīvojošo vidū. Tomēr ir arī daudz zirnekļu, kuri ķeramtīklus vispār neauž, jo medī aktīvi, upuri izsekojot vai tam piezogoties, vai slēpnī gaidot vietās, kuras kukaiņi masveidā apmeklē nektāra dēļ, piemēram, augu ziedos un ziedkopās. Ļoti daudz sastopams tādu zirnekļu sugu, kuras medī citus, mazākus zirnekļus. Aktīvi medītājām zirnekļu sugām mēdz būt visai laba redze. Dažu zirnekļu sugu kodiens ir bīstams arī cilvēkam; šādas sugas gan pārsvarā dzīvo tropos un subtropos. Zirnekļu dzīves vide ir visdažādākā – sākot no aizaugušas ūdeņu piekrastes līdz tropu lietusmežiem, tuksnešiem, alām un cilvēku mājokļiem. Daudzas sugas, kuras mājo lauksaimniecības zemēs vai dārzos būtiski ierobežo dažādu kultūraugu kaitēkļu skaitu. Atsevišķos biotopos sīku zirnekļu skaits var sasniegt vairākus simtus īpatņu zemsedzes kvadrātmetrā. Ķermeņa krāsā un apmatojumā ir liela dažādība – no spīdīgi melna bez apmatojuma līdz daudzkrāsainam, ar blīvu apmatojumu. Pamatā mūsu klimatiskajā joslā zirnekļiem dominē brūna, dzeltenpelēka un zaļgana krāsa. Pazīmes, kas nodala savstarpēji līdzīgās sugas, sevišķi sīkām vai nelielām sugām, bieži ir ļoti grūti ieraugāmas. Tās droši noteicamas tikai notvertam zirneklim to izpētot lielā palielinājumā binokulārajā lupā. Latvijā jo sevišķi daudz tādu sugu ir plašajā pundurzirnekļu-segzirneļu apvienotajā dzimtā. Šajā vietnē sugas izskata aprakstos galvenais uzsvars ir likts uz dažādām vizuāli uztveramām sugas krāsojuma un citām pietiekami nesarežģīti uztveramām izskata pazīmēm. Akadēmiskos pētījumos līdzīgu sugu nodalīšanā, protams, papildus nepieciešams izmantot specializētus zirnekļu noteicējus, kas latviešu valodā pagaidām nav pieejami. Tāpat šajā vietnē dzimtas sīkāks raksturojums un statistika ir sniegta parasti pie pirmās (pēc alfabētiskā nosaukuma) aprakstītās sugas. Vairums mūsu klimatā sastopamo sugu dzīvo visai īsu brīdi – parasti 1,5-2 gadus, reti tie ir 3-5 gadi un, ļoti reti – 6-8 gadi. Ilgdzīvotājas sugas Latvijā ir tās, kuras mīt dažādos cilvēka mājokļos un saimniecības ēkās, kur tām klimatiskie apstākļi ir piemēroti aktivitātei visa gada garumā. Arī pasaules mērogā zirnekļu sugu dominējošais dzīves ilgums ir ap 2 gadi, lai gan atsevišķām sugām nebrīvē konstatētie dzīves ilgumi sasniedz pat 15-25 gadus. Visbiežāk uzskata, ka visilgāk dzīvotāji zirnekļu kārtā ir liela izmēra tarantuli.