kuprainais riteņzirneklis

Cyclosa conica (Pallas, 1772)

Cyclosa conica (Pallas, 1772) attēls

latviski: kuprainais riteņzirneklis

angliski: trash line spider

vāciski: Konusspinne

zviedru: konspindel

igauņu:

lietuviešu: viengubris kūgiavoris

krievu: коническая циклоза

Apraksts:

Mazs zirneklis: tēviņi tikai 0,35-0,45 cm lieli, mātītes - 0,5-0,75 cm lielas. Krāsojuma variācijas visai plašas. Galvkrūtis parasti tumšākas nekā vēders, sarkanīgi brūnas. Vēdera krāsojums no zaļgana un bāli dzeltenīga līdz okerbrūnam, uz vēdera tumšu svītru vai plata, tumša plankuma ar robotām malām zīmējums. Ļoti raksturīga pazīme šai zirnekļu sugai, neatkarīgi no krāsojuma variācijām, ir kuprveida, konisks vēdera gals, kas vislabāk izceļas sānskatā. Mātītēm parasti koniskais vēdera gals ir uzskatāmāks. Ķermeņa apmatojums mērens, visapmatotākās ir kājas, kuru pamatkrāsa visbiežāk ir gaiši dzeltenbrūna ar tumšākiem gredzenveida marķieriem vai tumšākie posmi ļoti gari, saplūstoši. Atšķirībā no citām riteņzirnekļu dzimtas sugām, kuprainajam riteņzirneklim vēdera gals ir izstiepts tālu aiz tīmekļa kārpām (parasti citām sugām tīmekļa kārpas ir vēdera galā!). Sastopams mežos, jo īpaši skujkoku mežos uz sausiem (atmirušajiem) zariem, tīkls tiek veidots dažādā augstumā. Ļoti īpatnēja ir tīkla uzbūve: zirneklis tīkla centrā veido garu, pārtraukti līnijveida joslu no dažāda sīka, sasmalcināta atmirušo skuju, lapu, mizas plēksnīšu materiāla, kā arī noķerto un apēsto kukaiņu paliekām. Zirneklis pats slēpjas tīkla centrā zem šī sanesumu materiāla, tādējādi to ir grūti ieraudzīt. Uzskata, ka šāds pielāgojums pasargā arī pašu zirnekli no dažādiem iespējamajiem uzbrucējiem: putniem u.c.

Izplatība:

Ļoti plašā areālā Ziemeļamerikā un lielākajā daļā Eirāzijas sastopama riteņzirnekļu dzimtas suga. Eiropā (atskaitot galējos Skandināvijas pussalas ziemeļus) un Latvijā sastopams nereti un visā teritorijā.

Apskati citas sugas:

  •  attēls

    Pardosa pullata (Clerck, 1757)

  •  attēls

    Diaea dorsata (Fabricius, 1777)

  •  attēls

    Theridion impressum L. Koch, 1881