Apraksts:
Viena no lielākajām strupastu apakšdzimtas sugām. Ķermenis peļveidīgs, masīvs, tā garums – (12)14–20(21,5) cm. Galva diezgan liela, plata, sejas daļa īsa. Ausu gliemežnīcas vidēji garas, tikai nedaudz paceļas virs apmatojuma. Acis nelielas. Kājas vidēji garas, piecpirkstainas, bruņotas ar diezgan gariem nagiem, spēcīgas. Aste parasti pilnīgi melnu, klāta ar īsu, retu, ļoti tumšu apmatojumu; tās garums – (6)7–11(12,5) cm (apmēram puse no ķermeņa garuma vai mazliet garāka).
Svars, atkarībā no sezonas un dzīvnieka vecuma, - (80)100–150(230) grami. Tēviņi kopumā nedaudz lielāki.
Ķermeņa apmatojums veidots no smalkas pavilnas un salīdzinoši rupjiem akotmatiem, tas ir biezs, mīksts, pieguļošs. Apmatojuma maiņa norit pakāpeniski visu vasaru. Virspusē matojums vienmēr gandrīz pilnīgi vienkrāsains un ļoti tumšs, variabls (var dominēt melns, pelēks, brūns tonis), sāni vēdera virzienā kļūst gaišāki, vēders parasti tumši rūsganpelēks. Starp dzimumiem ārēju atšķirību nav.
Zobu formula: I 1/1, C 0/0, P 0/0, M 3/3 = 16
Atbilstoši starptautiski pieņemtajiem saīsinājumiem zobu formulā tiek norādīti četri zobu veidi: priekšzobi (I), ilkņi (C), priekšdzerokļi (P) un dzerokļi (M). Pirmais cipars aiz attiecīgā saīsinājuma norāda šādu zobu skaitu augšžoklī, aiz slīpsvītras otrais - apakšžoklī. Zvēru sugas kopējais zobu skaits aprēķināms, summu reizinot ar divi, jo formulā norāda zobu skaitu tikai vienā augšžokļa/apakšžokļa pusē.
Kariotipā 2n = 36 hromosomas.
Līdzīgās sugas ir šādas.
Lauku strupaste (Microtus arvalis).
Par ūdensstrupasti daudz mazāka. Mugurpuses apmatojums gaišāks (brūni pelēks). Relatīvi īsākas kājas (ļoti īsas pakaļkājas), īsāka aste (nesasniedz 1/2 no ķermeņa garuma), mazākas acis, vairāk apmatotas ausu gliemežnīcas.
Austrumeiropas strupaste (Microtus rossiaemeridionalis).
Par ūdensstrupasti daudz mazāka. Ārēji ļoti līdzīga lauku strupastei (skat. lauku strupaste), bet ar nedaudz vairāk apmatotām ausu gliemežnīcām.
Tumšā strupaste (Microtus agrestis).
Par ūdensstrupasti daudz mazāka. Apmatojums izteikti divkrāsains: mugurpusē tumši pelēkbrūns ar rūsganu nokrāsu, vēderpusē sudrabaini pelēks (var būt mazliet iedzeltens). Relatīvi lielākas acis. Uzkrītoši īsāka aste, tā sasniedz apmēram 1/4 no ķermeņa garuma vai mazāk (nekad nepārsniedz 1/3 no ķermeņa garuma!).
Rūsganā mežstrupaste (Clethrionomys glareolus).
Par ūdensstrupasti bezmaz 2 reizes mazāka. Apmatojums divkrāsains, mugurpusē uzkrītoši rūsganbrūns. Slaidāks ķermenis, relatīvi garākas kājas, lielākas ausu gliemežnīcas (paceļas virs galvas apmatojuma), slaidāks purns. Aste relatīvi īsāka (1/3 – 1/2 no ķermeņa garuma), divkrāsaina.
Izplatība un sastopamība:
Sugas pamatareāls aptver ievērojamu daļu Eirāzijas. Eiropā piemērotās vietās mīt lielākajā daļā teritorijas. Āzijā sastopama austrumos līdz Ķīnas ziemeļrietumu daļai. Latvijā izplatīta visā valstī, ļoti bieži, bet nevienmērīgi.
Dzīves veids:
Aktivitāti saglabā visu gadu. Ekoloģiski plastiska suga. Raksturīga sezonālā dzīvesvietu maiņa. Pavasarī un vasarā apdzīvo ar veģetāciju bagātus stāvošu vai lēni tekošu ūdeņu (ezeru, upju, vecupju, dīķu, zāļu purvu, grāvju, applūdušu kūdras karjeru) piekrastes joslas. Vasaras nogalē parasti pārceļas uz dzīvi patālāk no ūdenstilpēm (galvenokārt izvēlas vietas ar augstu gruntsūdens līmeni), kur nereti pavada arī auksto sezonu.
Ļoti laba racēja. Aktīvi veido alas. Gan pazemē (pat 1 m dziļumā), gan zemes virskārtā (10–15 cm dziļumā) rok garas ejas. To caurmērs ir 3–4 cm, šķērsgriezuma forma – apaļa (salīdzinājumam: kurmja ejas šķērsgriezumā ir ovālas). Pavasarī un vasarā veido visai sarežģītas alu sistēmas (ar vairošanās un atpūtas midzeņiem, ar zemūdens un virszemes izejām) ūdenstilpju krastu pacēlumos, bet rudenī, gatavojoties aukstajai sezonai, maina dzīves vietu un tajā izrok vēl sarežģītāku pazemes labirintu tīklu: daudzstāvīgu, ar vienu garu galveno eju, no kuras atzarojas daudzas dažāda garuma pārvietošanās ejas, ar vairākiem atpūtas midzeņiem un barības uzkrāšanas kamerām. Rokot nereti rada augsnes izsviedumus virszemē (atšķirībā no kurmju rakumiem, tie ir neregulāras formas un mazāki). Bieži pārvietojas arī pa kurmju ejām.
Rosās visu diennakti, bet virszemes aktivitātes maksimums ir krēslā un tumsā. Teicami peld un nirst.
Izteikta augēdāja. Barības sastāvs būtiski atkarīgs no sezonas. Pavasarī un vasaras pirmajā pusē pārtiek galvenokārt no dažādu ūdenī (retāk krastā) augošu lakstaugu zaļajām daļām, vasaras nogalē un rudenī arī no augļiem, no sēklām, no sulīgajām augu pazemes daļām. Veģetācijas periodā mēdz baroties noteiktās vietās uz kurām no apkārtnes nogādā barību. Viss, kas neder pārtikā, krājas kaudzītēs, veidojot tā saucamos „barošanās galdiņus”.
Siltās sezonas otrajā pusē lielā daudzumā ieviešas lauksaimniecības (dārzeņu, sakņaugu) kultūrās, nereti iemājo arī siltumnīcās.
Rudenī īpaši ierīkotās pazemes kamerās veido ļoti lielas (dažkārt pat kilogramos mērāmas) barības rezerves.
Ziemā pārtiek galvenokārt no augu pazemes daļām (saknēm, sakneņiem, bumbuļiem), no krūmu un jaunu kociņu stumbru apakšdaļas mizas, no saviem barības uzkrājumiem.
Aukstajā sezonā mēdz iedzīvoties lauksaimniecības kultūru (visbiežāk dārzeņu un sakņaugu) noliktavās.
Poligāma. Atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem vairošanās periods var ilgt no aprīļa līdz pat oktobrim (parasti tas rit no maija sākuma līdz septembra vidum). Vairošanas midzeņus visbiežāk ierīko pašizraktās alu sistēmās, bet, ja reljefs nav tam piemērots, tos ievij biezā virsūdens augājā. Midzeņus darina no zāles, lapām, tie ir apaļi (caurmērā apmēram 20 cm), ar ieeju sānā.
Gadā katrai mātītei 2-3 metieni. Grūsnība ilgst vidēji trīs nedēļas (20–22 dienas). Metienā (3)5-7(9) mazuļi. Dzimumgatavību sasniedz divu mēnešu vecumā. Vasaras otrajā pusē vairošanās procesā iesaistās arī vairākums pavasarī piedzimušo dzīvnieku. Tēviņi neuzņemas nekādas rūpes par pēcnācējiem. Raksturīgas cikliskas populācijas lieluma svārstības: vidēji ik pēc 4 (3-5) gadiem novērojams būtisks skaita pieaugums.
Nopietnākie dabiskie ienaidnieki ir plēsīgie zvēri (pirmkārt, sermuļveidīgie, lapsas), pūces, dažu sugu dienas plēsīgie putni un plēsīgās zivis (līdakas). Skaitu vistiešākajā veidā negatīvi ietekmē straujas ūdens līmeņa svārstības pavasarī (iespaido vairošanās rezultātus) un rudenī (var applūst barības krājumi). Siltajā sezonā visa populācija intensīvi invadēta ar ektoparazītiem (visvairāk ar dažādām ērcēm).
Statuss:
Nodara kaitējumu lauksaimniecībai un mežsaimniecībai (vasarā un rudenī bojā dārzeņus, sakņaugus, ziemā zem sniega apgrauž jauno kociņu mizu, sagrauž to saknes). Mēdz ieviesties lauksaimniecības kultūru glabātavās. Ir vairāku bīstamu infekcijas slimību dabisko perēkļu uzturētāja (tularēmijas izraisītāju nozīmīgākā pārnēsātāja).
Kopsavilkums:
Viena no lielākajām strupastēm. Izplatīta visā Latvijas teritorijā, bet nevienmērīgi. Visbiežāk sastopama pie lēni tekošiem un stāvošiem ūdeņiem. Labi peld, nirst.
Augēdāja. Nodara kaitējumu mežsaimniecībai un lauksaimniecībai. Daļēji amfibiotiskā dzīvesveida un relatīvi lielā izmēra dēļ, tautā tiek dēvēta par „ūdensžurku”.
Common, but unequally distributed species throughout Latvia. Prefers wetland habitats at various water-bodies.
Обыкновенный, но неравномерно распространенный вид в Латвии. Предпочитывает влажные биотопы по близости разных текучих и стоячих вод.