zelta brūnsardzene

Phaeolepiota aurea (Matt.: Fr.) Maire:Konrad&Maubl.

Phaeolepiota aurea (Matt.: Fr.) Maire:Konrad&Maubl. attēls

latviski: zelta brūnsardzene

angliski: Golden Cap

vāciski: Glimmerschüppling

zviedru: Gyllenskivling

igauņu: kuldmampel

lietuviešu: auksuotoji smulkiažvynė

krievu: золотистая бурочешуйница

  • phaeolepiota-aurea-matt-fr-mairekonradmaubl
  • phaeolepiota-aurea-matt-fr-mairekonradmaubl-B

Cepurīte:

6-10 cm plata, sākumā pusapaļa vai zvanveida, vēlāk izliekta, ar nelielu pauguru centrā, zeltaini brūna līdz koši dzeltena, sausa, sīkgraudaina, mirguļojoša, gaļīga, bieza, ar plānāku, sākumā ieritinātu malu. Sākumā cepurītes malu un kātiņu savieno biezs, ādains plīvurs, vēlāk tā atliekas paliek uz cepurītes malām. Mīkstums bāli dzeltens, griezumā dzeltē, ar rūgto mandeļu smaržu un maigu garšu.

Lapiņas:

sākumā bālganas, vēlāk rūsas dzeltenas, pamazām kļūst tumšākas, šauras, plānas, ciešas, gandrīz brīvas vai nedaudz pie kātiņa pieaugušas.

Kātiņš:

9-15 cm garš, 2-3 cm resns, vālesveida, pie pamata ar bumbuļveida paresninājumu, ar noturīgu, piltuvveida, ārpusē zeltaini bruņu, iekšpusē baltu gredzenu, virs tā bālgans līdz okerdzeltens, balti apsarmots, zem – zeltaini brūns, graudaini zvīņains.

Sporas:

gludas vai mazliet raupjas, vārpstveida – elipsoīdas, bālgani dzeltenas, masā rūsas brūnas, 10-15 x 4-6 μm.

Trofiskā grupa :

Humusa un nedzīvās zemsedzes saprotrofs.

Biotopi:

Mežmalās, krūmājos, ceļmalās, parkos, trūdvielām bagātās augsnēs.

Summary:

Humus and litter saprotroph, at the edges of forests, brush lands, along path sides, in parks, on nutrient-rich soils, common in Latvia, inedible.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Āzija, Ziemeļamerika, Ziemeļāfrika, Latvijā bieži, IX– XI.

Обобщение:

Подстилочный и почвенный сапротроф, на опушках, в кустарниках, парках, по обочинам дорог, на богатых почвах, в Латвии часто, несъедобен.

Īpašas norādes :

Neēdama, literatūrā bieži minēta kā ēdama sēne, tomēr praksē zināmi saindēšanās gadījumi.

Apskati citas sugas: