Patujāra šķiedrgalvīte

Inocybe erubescens Blytt. (syn. Inocybe patouillardii Bres.)

Inocybe erubescens Blytt. attēls
  • Patujāra šķiedrgalvīte attēls
  • Patujāra šķiedrgalvīte attēls

latviski: Patujāra šķiedrgalvīte

angliski: Reddish Fibre-cap

vāciski: Ziegelroter Rißpilz

zviedriski: Gifttråding

igauniski:

lietuviski:

krieviski: патуйяра волоконница

Cepurīte:

3-9 cm plata, sākumā smaili koniska ar ieritinātu malu, vēlāk zvanveida, vecumā plakani izpletusies, sausa, šķiedraina, sākumā bālgana, vēlāk pelēcīgi dzeltena, sākumā vietām, vēlāk visa kļūst ķieģeļsarkana, īpaši iespiedumu vietās, vecumā sarkanbrūna.

Lapiņas:

sākumā pie kātiņa pieaugušas, vēlāk brīvas, ciešas, sākumā baltas, vēlāk pelēcīgi dzeltenas, pelēkbrūnas, beidzot olīvbrūnas, šķautnēs baltas, iespiedumu vietās sārtojas.

Mīkstums:

balts, griezumā sārtojas, ar saldena alkohola smaržu un sākumā maigu, vēlāk pretīgu garšu.

Kātiņš:

6-7 cm garš, 0,5-1 cm resns, cilindrisks, nedaudz saliekts, šķiedrains, reizēm ar nelielu bumbuļveida paresninājumu pie pamata.

Sporas:

gludas, nierveida, okera krāsā, masā okerbrūnas, 10-12 x 6-7 μm.

Trofiskā grupa :

Humusa saprotrofs.

Biotopi:

Lapu koku mežos, parkos, dārzos, kaļķainās augsnēs.

Summary:

Humus saprotroph, in deciduous forests, parks, gardens, gardens, on calcareous soils, very common in Latvia, poisonous.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Ziemeļamerika, Latvijā ļoti bieži, V- VIII.

Обобщение:

Почвенный сапротроф, в лиственных лесах, в парках, в садах, на известняковых почвах, в Латвии очень часто, ядовитый.

Līdzīgās sugas:

Calocybe gambosa - maija auzene, kuras cepurīte nav smaila un nesārtojas.

Īpašas norādes :

Nāvējoši indīga. Satur 20 x vairāk muskarīna, nekā sarkanā mušmire.

Apskati citas sugas: