sila pienaine

Lactarius musteus Fr.

Lactarius musteus Fr. attēls

latviski: sila pienaine

angliski:

vāciski: Heidemilchling

zviedriski:

igauniski: kirju riisikas

lietuviski:

krieviski:

Cepurīte:

4-8 cm plata, sākumā izliekta, vēlāk ieliekta, ar nelielu iedobi, lāsaini okerdzeltena līdz okerbrūnai, nedaudz ar sarkanīgu nokrāsu, mitra - lipīgi gļotaina, sausa - spīdīga, sudrabaini mirgojoša un smalki staraini dzīslota, ar ilgi ieritinātu, vēlāk ieliektu, ķemmveidā rievotu malu. Mīkstums balts, ievainojumu vietās okerrūsgans, trausls, ar vāju ābolu smaržu un maigu garšu. Piensula niecīgā daudzumā, maiga, ūdeņaini balta, izžūstot veido pelēkus plankumus.

Lapiņas:

bālganas, ar sarkanīgu nokrāsu, ievainojumu vietās zaļganpelēkas, ciešas, dažāda garuma, mazliet zarotas, gar kātiņu nedaudz nolaidenas.

Kātiņš:

3-7 cm garš, 1-3,5 cm resns, cilindrisks, uz leju tievāks, bālgans, sākumā augšdaļā ar iesārtu joslu, reizēm ar sīkām, okerbālganām iedobēm ārpusē, smalki krokains, tīklveidā dzīslots.

Sporas:

kārpainas, iegarenas, bezkrāsainas, masā okerdzeltenīgas, 8-9 x 5-7 μm.

Trofiskā grupa :

Mikorizas sēne.

Biotopi:

Priežu mežos, smilšainās augsnēs.

Summary:

Mycorrhiza forming species, in pine forests, on sandy soils, rare in Latvia, edible.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Latvijā reti, VIII- XI.

Обобщение:

Микоризообразователь, в сосновых лесах, в Латвии редко, на песчанных почвах, съедобен.

Īpašas norādes :

Ēdama, derīga sālīšanai.

Apskati citas sugas: