violetā stiklene

Hygrocybe lilacina (Laest.) M. Moser (syn.. Gliophorus lilacinus (Laest.) Kovalenko)

Hygrocybe lilacina (Laest.) M.  Moser attēls

latviski: violetā stiklene

angliski:

vāciski:

zviedriski:

igauniski:

lietuviski:

krieviski:

Cepurīte:

1-1,2 cm plata, izliekta, ar iedobi centrā, ar necaurspīdīgu, svītrotu malu, ļoti gļotaina, dzeltenbrūna, okerbrūna līdz oranži brūna, dzelteni oranža, centrā reizēm ar violetu nokrāsu.

Lapiņas:

okerdzeltenas, reizēm ar violetu nokrāsu, retas, tālu gar kātiņu nolaidenas.

Mīkstums:

Mīkstums dzeltenīgs, plāns, ar neizteiktu smaržu un garšu.

Kātiņš:

1,5-3,5 cm garš, 0,2-0,3 cm resns, cilindrisks vai pie pamata nedaudz paresnināts, saliekts, gļotains, violets.

Sporas:

gludas, olveida vai elipsoīdas, bezkrāsainas, masā baltas, (7,5)8-9 x 5,5-6(6,3) μm.

Trofiskā grupa :

Nedzīvās zemsedzes saprotrofs.

Biotopi:

Mitros egļu mežos.

Summary:

Litter saprotroph, in spruce forests, very rare in Latvia, inedible.

Izplatība un sastopamība :

Eiropa, Āzija, Latvijā ļoti reti, VIII.

Обобщение:

Подстилочный сапротроф, в еловых лесах, в Латвии очень редко, несъедобен.

Īpašas norādes :

Neēdama.

Apskati citas sugas: