Senie nosaukumi:
Bruņu rupucis, kaulu rupucis, rupucis.
Apraksts:
Muguras bruņas (karapakss) olīvbrūnas, brūngani pelēkas vai melnas, ar dzelteniem punktiņiem vai svītriņām, vēdera bruņas (plastrons) gaiši brūnas. Karapakss savienots ar plastronu ar elastīgu skrimšļa saiti. Aste, kājas un kakls ar dzelteniem plankumiem. Gan priekškājām, gan pakaļkājām starp pirkstiem peldplēves. Aste diezgan gara: tēviņiem līdz 2/3 karapaksa garuma, mātītēm līdz 1/2. Kopējais ķermeņa garums (kopā ar asti) var sasniegt 32 cm, kaut parasti ir daudz mazāks.
Ekoloģija:
Dzīvo ezeros, dīķos, vecupēs, kanālos, purvos. Labi peld un nirst, ilgi paliek zem ūdens. Visu aktivitātes periodu pavada ūdenstilpē vai tās krastā. Atrodoties krastā, briesmu gadījumā meklē glābiņu ūdenī. Ziemo ūdenstilpju dibenā dūņās; ziemošana sākas oktobrī un beidzas aprīlī. Sezonā dēj olas 1 - 3 reizes maijā - jūlijā. Mātīte smilšainā liedagā ar pakaļkājām izrok ap 10 cm dziļu bedrīti, kur iedēj 5 - 10 olas. Olas iegarenas, ar kaļķainu čaulu, 28 - 33 mm garas. Pēc olu izdēšanas mātīte bedrīti aizber. Inkubācijas periods 2 - 3 mēneši, jauni bruņurupuči (karapaksa garums 22 - 25 mm) parasti paliek zem zemes līdz nākošajam pavasarim. Dzimumgatavību sasniedz 6 - 8 gadu vecumā, kad karapaksa garums ir 9 - 12 cm.
Galvenie purva bruņurupuča ienaidnieki ir lapsas, āpši un jenotsuņi, kas izrok un aprij olas.
Pārtiek no zivīm, abiniekiem, ūdens bezmugurkaulniekiem, daži autori (Baņņikovs et al., 1977) apgalvo, ka arī no ūdensaugiem. Daži novērotāji apgalvo, ka ūdenstilpē, kurā dzīvo bruņurupucis, pa ūdens virsmu peldot zivju peldpūšļi, jo tas peldpūšļus neēdot. Aktīvs dienā un krēslā.
Izplatība:
Gandrīz visa Eiropa, izņemot Lielbritāniju, Nīderlandi un Skandināviju, kā arī Tuvie Austrumi, Ziemeļāfrika un Vidusāzija.
Sugas statuss Latvijā neskaidrs. Tuvākā zināmā un labi izpētītā purva bruņurupuča populācija atrodas Dienvidlietuvā. Latvijas teritorijā atrasti vairāki eksemplāri. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) apkopojuši ziņas par visām atradnēm no 1820. līdz 1934. gadam: pavisam noķerti 4 īpatņi Zemgalē, 21 Kurzemē un 6 Vidzemē, no tiem 4 Liepājas apkārtnē iegūtie īpatņi glabājas Sanktpēterburgas Zooloģijas muzejā. Vienīgais zināmais gadījums, kad noķerts jauns, 4 - 5 cm garš dzīvnieks, ir 1931. gada jūnijā Ķemeros.
Arī pēdējā gadu desmitā reģistrēti vairāki bruņurupuču atrašanas gadījumi Daugavpils un Dobeles rajonā (M. Pupiņš un E.Tone, personīgie ziņojumi). Protams, nekad nevar droši zināt, vai atrastajam purva bruņurupucim ir dabiska izcelsme, vai tas ir izbēdzis no terārija vai ūdenstilpē ielaists apzināti, tomēr nozīmīgais novērojumu skaits izslēdz iespēju, ka visos gadījumos būtu bijušas kļūdas vai viltojumi, un ir jāpiekrīt, ka purva bruņurupucis Latvijā sastopams, kaut arī ļoti rets. Iespējams, ka pašreiz mūsu valstī nav nevienas stabilas populācijas.
Statuss:
Iekļauts Latvijas, Lietuvas un Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Kā īpaši rets, būtu stingri saudzējams, taču pašreiz trūkst pārbaudītas zinātniskās informācijas, kas ļautu izstrādāt pamatotu aizsardzības stratēģiju. Latgales zooloģiskajā dārza uzsākta Latvijā iegūto bruņurupuču pavairošanas programma.
