Apraksts:
Nevienmērīgi, bet diezgan plašā areālā Eirāzijā no Spānijas līdz Korejai sastopama siseņu dzimtas suga. Baltijas jūras reģiona dienviddaļā tā ir Eiropas areāla ziemeļu nomalē. Latvijā rets un tikai sporādiski sastopams sisenis. Pētījumi visā reģionā liecina, ka šī, visai šauriem un specifiskiem biotopiem piesaistītā suga, dažāda veida saimnieciskās darbības dēļ kļūst manāmi retāka un daudzviet areālā pieskaitāma pie apdraudētiem kukaiņiem.
Vidēji vai diezgan liels, drukns sisenis: tēviņi 2,2-2,7 cm lieli, mātītes 2,5-3,8 cm lielas. Tumši krāsots sisenis: ķermeņa pamattonis tumšbrūns, tumšpelēks vai gandrīz melns; parasti vienmēr uz ķermeņa neregulārā izvietojumā dažāda lieluma gaišāki plankumi vai punkti. Arī priekšspārni (tie ir pelēcīgi brūni vai tumšbrūni) ar plankumiem. Tāpat lēcējkāju ciskas izteikti plankumainas. Kopumā vidē, nekustīgi sēžam, šī brūni-pelēcīgi plankumainā suga ir grūti ieraugāma. Citas pazīmes: priekškrūtis nav pagarinātas, priekškrūšu vidusķīlis ļoti izcilns, jumtveidīgs. Drukns sisenis ar diegveida taustekļiem. Galvas virsas un pieres savienojuma vietā velkama līnija veido platu leņķi. Ļoti būtiski atšķiras parkšķa mātīšu un tēviņu lidotprasme. Mātītēm spārni ir īsi, lidojumam nepiemēroti. Toties tēviņiem pakaļspārni ir lieli, plati, košsarkani ar brūnu vai melnu galu un ārējo apmali; tēviņi, skaļi parkšķot, veic diezgan tālus planējumus. Šo sugu tādējādi parasti pamana tikai tad, kad iztraucētie tēviņi veic lidojumu.
Pamatbiotops ir sausas pļavas, mežmalas, lauces un izcirtumi priežu mežos, virsāji, ar kadiķiem un sausieņu graudzālēm aizaugušas piejūras pļavas un pelēkās kāpas. Citur areālā parkšķis sastopams pat līdz 2000 m vjl. Latvijā šī suga sastopama visbiežāk Piejūras zemienē. No ļoti līdzīgā un vēl retākā sarkanspārnu smiltājsiseņa (Bryodema tuberculatum) droši atšķirams pēc sarkano pakaļspārnu gala un ārējās apmales krāsojuma melnā vai tumšbrūnā krāsā (nevis sarkanais pakaļspārns nodalīts ar melnu joslu un ārējā trešdaļa vai ceturtdaļa brūna vai pelēkbrūna, ar skaidri redzamu tumšu (melnu) dzīslojumu). Abas minētās sugas ir aizsargājamas; tās ķert un savainot, vardarbīgi plešot vaļā spārnus, ir aizliegts. Visbiežāk parkšķis novērojams no jūlija otrās puses līdz septembra sākumam.
