Regulāri sastopams vietējais augs (apzīmējot tikai Latviju - bieži ieviests augs)
Ļoti reti un izklaidus sastopams vietējais augs
Ievazāts svešzemju augs
Svešzemju augs, kas audzēts dārzā, bet ieviesies savvaļā
Savrupa atradne vai ģeogrāfiski tuvas atradnes konkrētā apvidū
Iznīcināta vai izzudusi atradne
Tikai piekrastē regulāri sastopams vietējais augs
Apšaubītas atradnes vai tikai ļoti senas norādes literatūrā
Apraksts:
Daudzgadīga, vidēja vai liela (ga 40-100 cm), vasarzaļa vairogpaparžu dzimtas paparde. Lapas rozetē, cers blīvs. Saknenis īss, resns. Lapas kātu un plūksnu asi blīvi klāj gaišbrūni plēkšņmatiņi. Lapas mīkstas, spilgti zaļas, visplatākās vidusdaļā, pie pamata acīm redzami šaurākas. Lapas divkārt plūksnainas, abpusēji klātas ar plēkšņmatiņiem. Pirmās pakāpes plūksnas lancetiskas, diezgan strupas. Otrās pakāpes (sīkās) plūksnas (ga 1-2 cm) gandrīz sēdošas, olveidīgas, pie pamata ar strupu, lielāku austiņu. Plūksnu mala zāģzobaina, akotsmaila. Sori (sporu nesēji) lapas apakšpusē atrodas starp vidusdzīslu un plūksnas malu, uz sāndzīslām. Ir plēvjains, nokrītošs plīvurs. Sporas nogatavojas augustā.
Izplatība:
Diezgan mainīga izskata, nevienmērīgi un galvenokārt Eirāzijā izplatīta suga, kā ietvaros nodala zemākus taksonus. Eiropā sastopama salveidīgi, galvenokārt Viduseiropā un Skandināvijas pussalas ziemeļrietumu daļā.
Latvijā ļoti reti, sugas atradnes sporādiskas, ziemeļos no vienlaidu izplatības apvidiem.
Biotopi:
Nelielas grupas Slīterē, kur sastopama auglīgos platlapju un platlapju - egļu mežos Zilajos kalnos kopā ar daivaino cietpapardi, kaut gan vairāk kraujas apakšējā, mitrākajā daļā. Vidzemē un Dienvidlatgalē tikai atsevišķi eksemplāri, atskaitot Gaujas Nacionālo parku, kur veido populāciju (ap 200 eksemplāru).
Īpašas norādes:
No ozolpapardēm (Dryopteris spp.) atšķirama pēc abpusēji ar plēkšņmatiņiem klātām lapām un zāģzobainām, akotsmailām otrās pakāpes plūksnām, kam pie pamata strupa, lielāka austiņa (ozolpapardēm šādu pazīmju nav).
Vislīdzīgākā tikpat retai sugai - daivainajai cietpapardei (P. aculeatum). Atšķirama pēc gaišākām lapām, kas abpusēji klātas ar plēkšņmatiņiem (nevis virspuse kaila, spīdīga). Abu pakāpju plūksnas salīdzinoši strupākas (nevis gari nosmailotas), plīvurs, kas klāj sporu nesējus, nokrīt (nevis paliek). Kopumā Brauna cietpaparde ir manāmi apmatotāka; šo iespaidu pastiprina daudzie gaišbrūnie plēkšņmatiņi.
Ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 1.kategorijā.
Very rare. Mostly in the National park of Slitere. Groups in broad-leaved and mixed forests.
Очень редко. Преимущественно в национальном парке Слитере. Группы в широколиственных и смешанных лесах.
