varžukrupis (brūnais varžukrupis)

Pelobates fuscus (Laur.)

Pelobates fuscus (Laur.) attēls

latviski: varžukrupis (brūnais varžukrupis)

angliski: common spadefoot (garlic toad)

vāciski: Knoblauchkröte

zviedru: lökgroda

igauņu: mudakonn

lietuviešu: česnakė

krievu: обыкновенная чесночница

  • pelobates-fuscus-laur-B
  • pelobates-fuscus-laur

Izplatība kartē

Pelobates fuscus (Laur.) karte

Senais nosaukums:

ķiploku krupis

Apraksts:

Ķermeņa garums 5 - 7 cm. Āda gluda. Mugura gaišpelēka vai gaiši olīvbrūna ar tumšbrūniem plankumiem un sārtiem punktiņiem, kas veido marmorveida zīmējumu. Redzokļi kā vertikālas spraugas (gluži kā kaķim), kas ir raksturīga varžukrupja pazīme. Bungādiņu nav. Piere un galvvidus izceļas neliela paaugstinājuma veidā. Tēviņš nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņš nārsta laikā dzied zem ūdens; dziesma atgādina skaļu klauvēšanu.

Ekoloģija:

Ūdenstilpēs pavada tikai nārsta periodu (kurš sākas agrāk nekā vairumam mūsu abinieku - apmēram 15.04.-10.05.), izvēloties dīķus, grāvjus vai karjerus sausā, smilšainā apvidū. Nārsto tikai ūdenstilpēs ar pastāvīgu ūdens līmeni. Mātīte iznērš 1200 - 2600 ikru, kas sakārtoti resnos, recekļainos pavedienos, un piestiprina pie ūdensaugiem. Kurkuļi izšķiļas pēc 5 - 7 dienām. Starp citiem Latvijas abinieku kurkuļiem tie izceļas ar saviem milzu izmēriem - izaug pat līdz 17 cm garumam. Arī attīstības periods ir diezgan garš: metamorfoze notiek pēc 3,5 - 5 mēnešiem (pēdējo skaitli norāda J.Sloka (1961), kurš arī apgalvo, ka kurkuļi dažreiz pārziemojot ūdenī). Tikko metamorfozi pabeigušie dzīvnieki (šīgadeņi) ir 26 - 39 mm gari. Tas ir viens no raksturīgākajiem piemēriem kardinālai ķermeņa pārbūvei, kas raksturo metamorfozes gaitu bezastes abiniekiem: šīgadenis var būt 2 - 4 reizes īsāks par tās pašas sugas kurkuli. Pēc metamorfozes mazuļi parasti ierokas uz pirmo ziemošanu uzreiz pēc ūdenstilpes atstāšanas netālu no krasta. Dzimumgatavība iestājas trešajā dzīves gadā. Varžukrupis pārtiek no sauszemes bezmugurkaulniekiem, galvenokārt, skudrām, skrejvabolēm, zirnekļiem, kāpuriem un sliekām. Aktīvs tikai naktī, gaišo diennakts laiku pavada, dziļi ieracies. Ierokas ļoti ātri, ar ķermeņa pakaļējo daļu pa priekšu, pateicoties prāviem ragvielas izcilņiem pie pakaļkāju papēžiem, ko izmanto kā lāpstas.

Izplatība:

Sastopams Eiropas lielākajā daļā: no Francijas līdz Rietumsibīrijai un no Melnās Jūras līdz Dienvidzviedrijai un Sanktpēterburgas apkārtnei (apm. 600 ziemeļu paralēle). Latvija atrodas netālu no brūnā varžukrupja izplatības areāla robežas, tādēļ šeit tas sastopams sporādiski. Sugas konstatēšanu apgrūtina izteikta nakts aktivitāte, kā arī klusa un neizteiksmīga zemūdens dziesma nārsta periodā. Taču ziņas par varžukrupja atradnēm, kaut arī retas, pienāk no visām Latvijas malām. J.Siliņš un V.Lamsters (1934.) norāda vairākas atradnes, uzskatot, ka tas ir sastopams visā piejūras joslā no Rīgas līdz Liepājai. Īpaši saudzējams. Iekļauts Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā, būtu iekļaujams arī Latvijas Sarkanjā grāmatā. Kā svarīgākais aizsardzības pasākums minama vairošanās vietu aizsardzība.

Apskati citas sugas: