sarkanvēdera ugunskrupis

Bombina bombina (L.)

Bombina bombina (L.) attēls

latviski: sarkanvēdera ugunskrupis

angliski: fire-bellied toad

vāciski: Feuerkröte, Tiefland-Unke

zviedru: klockgroda

igauņu: punakõht-unk

lietuviešu: kūmutė

krievu: краснобрюхая жерлянка

  • bombina-bombina-l
  • bombina-bombina-l-B
  • bombina-bombina-l-C

Izplatība kartē

Bombina bombina (L.) karte

Senais nosaukums:

sarkanvēderainais krupis, leišu varde.

Apraksts:

Ķermeņa garums ap 45 mm. Āda sīki grubuļaina vai kārpaina. Mugura tumši olīvpelēka vai olīvbrūna ar tumšzaļiem un melniem plankumiem, vēders spilgti oranžs vai sarkans ar melniem plankumiem un baltiem punktiem. Redzokļi trīsstūraini, kas ir raksturīga ugunskrupja pazīme. Bungādiņu nav. Tēviņš nārsta laikā atšķiras no mātītes ar tumšbrūnām dzimumtulznām priekškāju iekšpusē. Tēviņam ir iekšējie rezonatori, nārsta laikā tēviņš izceļas ar ļoti melodisku dziedāšanu, kas mazliet atgādina zvanu skaņu, ­ ne velti ugunskrupja zviedriskais nosaukums nozīmē "pulksteņvarde". Daži autori (Siliņš un Lamsters, 1934) uzskata, ka ugunskrupju koris atgādinot attālas suņu rejas.

Ekoloģija:

Visu aktivitātes periodu (laikposmā: 1.05. - 15.09) pavada ūdenstilpēs: dīķos, grants vai kūdras karjeros. Nārsto tikai ūdenstilpēs ar pastāvīgu ūdens līmeni, īpaši iecienījis mālainus krastus; izvairās no smilšainām augsnēm. Pēc nārsta var mainīt ūdenstilpes, bieži vien veicot pat kilometru garus pārgājienus. Aktivitāte parasti sākas, kad ūdens temperatūra sasniedz +140C. Visā vairošanās periodā mātīte iznērš 80 - 300 ikru (Latvijā ap 80 - 150), parasti porcijām pa 2 - 80. Ikrus izvieto seklās, siltās ūdenstilpju daļās, bieži vien piestiprina pie ūdensaugiem nelielos kamolos. Kurkuļi izšķiļas pēc 4 - 10 dienām. Kurkuļiem ir liela astes spura, un tie brīvi izplatās pa visu ūdenstilpi. Metamorfoze notiek pēc 2,5 - 3 mēnešiem (Latvijā - parasti augusta beigās), jaunie dzīvnieki parasti paliek ūdenstilpes krastos. To garums šajā laikā sasniedz 14 - 20 mm. Dzimumgatavība iestājas trešajā dzīves gadā. Ugunskrupis pārtiek no sīkiem ūdens bezmugurkaulniekiem, arī sliekām. Aktīvs pārsvarā gaišajā diennakts laikā, taču dziedāšanas kulminācija ir vakaros.

Izplatība:

aptver Vidus- un Austrumeiropu (Rietumeiropā sastopama radniecīga suga ­ dzeltenvēdera ugunskrupis (B. variegata)): uz rietumiem līdz Dānijai, uz austrumiem - nedaudz aiz Urāliem. Ziemeļos sasniedz Dienvidzviedriju un Pleskavas apgabalu, dienvidos - Melno jūru. Latvija atrodas uz sarkanvēdera ugunskrupja izplatības areāla robežas, tādēļ pie mums tas sastopams ļoti reti. Atrodams tikai Latvijas dienviddaļā; pēdējos gados droši konstatēts tikai Bauskas un Daugavpils rajonā netālu no Lietuvas robežas. Uzskata, ka kopš trīsdesmitajiem gadiem tā izplatība palikusi nemainīga, jo tajā laikā konstatēts tikai Bauskas apkārtnē un pēc nepilnīgi apstiprinātām ziņām ­ Ropažos. J.Siliņš un V.Lamsters (1934) norāda, ka šī suga pamazām virzoties uz Daugavas pusi.Īpaši saudzējams. Iekļauts Latvijas, Lietuvas un Baltijas Sarkanajā grāmatā, kā arī Eiropas apdraudēto abinieku un rāpuļu sarakstā. Kā būtiskākais aizsardzības pasākums minama vairošanās vietu pasargāšana no meliorācijas, lauksaimniecības ķimikāliju ieplūdes vai zivju ielaišanas. Dažos gadījumos jāizskata arī iespējas uzlabot esošās nārsta vietas vai izveidot jaunas. Pašreiz sarkanvēdera ugunskrupi aizsargā divos liegumos, tomēr būtu jāveido arī jauni liegumi, kā arī jāaizsargā nārsta ūdenstilpes visā Latvijas teritorijā. Pēdējo gadu laikā veikti mēģinājumi paplašināt sarkanvēdera ugunskrupja izplatību Latvijā ar reintrodukcijas palīdzību, pavairojot dzīvniekus laboratorijā un izlaižot dabā piemērotās dzīvotnēs, taču līdz šim tie cietuši neveiksmi. Acīmredzot šādus mēģinājumus tomēr ir vērts turpināt, lai palielinātu šīs sugas izredzes izdzīvot Latvijā.

Apskati citas sugas: